Cristina Branco - vocal, Ricardo Dias - piano, Bernardo Couto - Portuguese guitar, Alexandre Silva - guitar, Fernando Maia - bass guitar

Cristina Branco pieder tai Portugāļu dziedātāju jaunākajai paaudzei, kura it kā no jauna atklāja un pārveidoja tradicionālās fado dziesmas.

Fado ir īpašs mūzikas stils - kaut kas starp portugāļu blūzu, tango un flamenko. Fado ir ļoti emocionāla mūzika, kas piepildīta ar kaisli, skumjām, sirdssāpēm un nereti arī satīru. Un tomēr, fado stipri atšķiras no radniecīgiem mūzikas virzieniem ar poētisku noslēpumainību un unikālu spēju apvienot tādus pretstatus, kā neizturamas sāpes un liels prieks, dzīves skarbums un sirdskaisle. Portugālē fado ir tas pats, kas tango Argentīnā un flamenko Andalūzijā: mūzika, kas sakņojas dziļi jo dziļi tautas liktenī. Ir vairākas versijas par šā muzicēšanas stila izcelsmi - vieni apgalvo, ka fado Portugālē attīstījās, pateicoties no Āfrikas atvestajiem vergiem, citi - ka fado ir portugāļu aristokrātijas mūzika. Bet iespējams, ka fado, kas tiešā tulkojumā nozīmē "liktenis", ir portugāļu jūras braucēju dziesmas.

Cristina ir dzimusi 1972. gadā Almeirimas pilsētā Portugāles vidienē, turpat arī uzauga un vēl šodien tur dzīvo. Tā kā pilsētiņa atradās tālu no Lisabonas fado „mājām" jeb klubiem, nekas neliecināja, ka Cristina varētu būt nolemta fado mūzikai. Gluži kā lielākā daļa Portugāļu jaunatnes, kura uzauga pēc 1974. gada revolūcijas, Cristina interesējās par visu - folku, džezu, blūzu, bossa-novu, tikai ne fado.

Tā tas turpinājās līdz pat meitenes 18-tajai dzimšanas dienai, kad viņa dāvanā no vecātēva saņēma skaņuplati ar leģendārās dziedātājas Amālijas Rodrigezas ierakstiem. Pēkšņi Cristina Branco apjauta visu to emociju gammu un pilnību, ko spēja sniegt fado, balss, dzejas un mūzikas savienība.