Dīva ar vijoli un brīvību azotē – Jiliāna Kanjizaresa «Rīgas Ritmi»

04.06.2016


Dīva ar vijoli un brīvību azotē – Jiliāna Kanjizaresa «Rīgas Ritmi»

 

Ik pa laikam tiekam lutināti ar dažādiem starptautiski ievērojamiem un pat unikāliem mūziķiem, kuri mēdz uzstāties arī Latvijā. 1. jūlijā festivāla «Rīgas Ritmi» koncertā Kongresu namā būs pienācis laiks novērtēt arī kubiešu-šveiciešu mūziķes Jiliānas Kanjizaresas (Yilian Cañizares) talantu, tādēļ sazvanījām vijolnieci un arī dziedātāju viņas mājās Lozannā.

 

 

Vispirms, ko sagaidīt no jūsu koncerta festivālā «Rīgas Ritmi»?

 

- Burvīgu mūziku! Pamatā dziedāšu dziesmas no sava jaunākā albuma «Invocacion». Es teiktu, ka tā ir arī ļoti spēcīga mūzika. Spēlēšu vijoli un dziedāšu trīs valodās: spāņu, savu afrikāņu senču jorubu un varbūt arī franču. Man ir tiešām interesanti uzstāties Latvijā, jo tajā reģionā vēl neesmu bijusi.

 

 

Ir dzirdēts, ka jums ir īpašs pirmskoncerta rituāls, kurā atdodat godu senčiem un iededzat sveces. Vai tā notiek vienmēr un ko jums tas nozīmē?

 

- Tas nāk no jorubu tradīcijām. Ir pieņēmums, ka tie cilvēki, kuri mums dzīvē ir svarīgi, mūs nekad nepamet. Arī tad, kad viņi jau ir miruši, gari turpina būt ar mums un palīdz iet pareizo ceļu cauri dzīvei. Vislielāko paldies šādā rituālā es saku tiem senčiem, kuru dēļ varu atrasties tajā konkrētajā vietā un darīt to, ko daru.

 

 

Kas jums ir koncerti – meditācija, pilnīga atdošanās vai vienkārši laba laika pavadīšana kopā ar lieliskiem mūziķiem?

 

- Es neteiktu, ka tā ir meditācija. Drīzāk – komunikācija! Gan ar sevi, gan ar mūziķiem un publiku. Man koncerts ir ne tikai tas, kas notiek uz skatuves. Tā ir kopējā enerģija tajā vietā, kur tas notiek.

Liela nozīme ir arī publikas iesaistīšanai tajā, ko darām uz skatuves.

Tādēļ man izdevies koncerts ir tad, kad publika tiešām izdzīvo līdzi šo notikumu.

 

 

Jūs teicāt, ka tā ir arī komunikācija ar grupas mūziķiem. Lūdzu, pastāstiet nedaudz par viņiem!

 

- Man tiešām ir paveicies ar lieliskiem mūziķiem, kuri vēlas ar mani spēlēt. Mēs esam kopā jau vairākus gadus, tādēļ zinām viens otru ļoti labi. Taču, neskatoties uz to, mēs joprojām spējam radīt labu mūziku. Ir svarīgi neieslīgt komforta zonā. Koncerti ir labākās iespējas pārbaudīt šīs robežas, paplašināt tās. Ir jāmeklē jauni veidi, kā kopīgi saglabāt interesi par mūziku.

 

 

Basists Deivids Brito (David Brito) un bundzinieks Sirils Regamijs (Cyril Regamey) jau bija jūsu pirmās grupas «Ochumare» sastāvā. Tās nosaukums jorubu valodā nozīmē «Varavīksne». Kādēļ izvēlējāties tādu dabas skaistuma nosaukumu un kādas īsti ir jūsu saiknes ar jorubu valodu, kas nāk no Rietumāfrikas?

 

- «Varavīksne» tajā laikā bija vārds, kas ļoti labi raksturoja grupu un mūziku, ko radījām. Katrs mūziķis bija no citas valsts un pārstāvēja citu kultūru. Turklāt katram bija arī citādāka personība. Mēs to visu salikām kopā. Man tas šķita, kā daudzu krāsu apkopojums. Tādēļ nodēvēju grupu par «Ochumare». Mani senči ir nākuši no Āfrikas un jorubu valoda man šķiet kā melodija. Tu vari dziedāt to, ko domā. Man tas arī nozīmē goda atdošanu senčiem, kuri pat vergu laikos Amerikas kontinentā spēja saglabāt dzīvu jorubu valodu un tradīcijas.

 

 

Jums ir dziesma «Oshun Ede», kas ir veltīta Rietumāfrikas mīlas un ūdeņu dievietei Ošunai. Ko viņa jums nozīmē?

 

- Viņa ir kā mans sargeņģelis. Jorubu tradīcijā mēs sakām – mūsu māte. Viņa iemieso daudzas brīnišķīgas lietas. Ne tikai sievišķīgas. Arī mūziku, jo ceremonijās ir jāspēlē mūzikas instrumenti, tajā skaitā vijoli. Es viņu tiešām sajūtu kā savu sargātāju. Arī jaunākajā albumā ir Ošunai veltīta dziesma.

 

 

Ceram, ka uzdziedāsiet to arī Rīgā, izstāstot arī pavadošo stāstu. Runājot tīri par mūziku, vai trīs komponenti – klasiskā mūzika, džezs un afrokubiešu mūzika – ir vienlīdz svarīgi jūsu muzikālajā receptē?

 

- Tā var teikt. Es gan esmu ļoti atvērta mūziķe dažādām noskaņām un stiliem. Protams, ka izpildu mūziku kubiešu noskaņās, jo manas dzimtenes kultūra ir ļoti bagātīga. Taču

esmu arī daudz trenējusies klasiskajā mūzikā kopā ar savu krievu skolotāju.

Tādēļ tās ietekme ir liela, man ļoti patīk Eiropas klasiskā mūzika. Taču es klausos ļoti, ļoti dažādu mūziku. Man ir grūti mūziku ielikt kastītēs. Vienīgais, kas mani interesē, ir, vai tā mūzika, ko klausos, man patīk un šķiet kvalitatīva, vai nē. Protams, absolūtā taisnība nav nevienam, bet man ir sava kvalitātes latiņa, pēc kuras vērtēju jebkādu mūziku. Manā mūzikā ir jūtamas visas ietekmes, ar ko esmu dzīvē saskārusies. Arī, protams, džezs, jo man ļoti patīk improvizācija.

 

 

Interesanti, ka esat kļuvusi par muzikāli tik brīvi domājošu mākslinieci, jo sākotnēji tikāt audzināta ļoti stingrā klasiskās mūzikas krievu tradīcijā. Pastāstiet, lūdzu, par savu pieredzi ar krievu vijoles skolotāju!

 

- Es sāku mācīties vijoles spēli septiņu gadu vecumā. Mani tiešām audzināja stingri, bet man patika tā cītīgā krievu vijoles skolas pieeja. Man ļoti paveicās, ka tiku ielikta tādā disciplīnā un man lika mācīties fantastisko Eiropas klasiskās mūzikas bagātību. Nācās iemācīties ne tikai muzikāli, bet arī tehniski ļoti sarežģītus meistardarbus, kas man krietni noderējis vēlāk. Skolotāja Alla man iemācīja daudzas lietas, ne tikai, kā spēlēt vijoli. Arī to, kā uzvesties uz skatuves. Biju ļoti kautrīgs bērns, bet nācās sevi pārvarēt, jo sapratu, ka cilvēki nāk uz koncertu tevi klausīties un tev jābūt labākajā formā, tev jāļauj viņiem sajusties īpašiem, ja tu to spēj. Šādu attieksmi esmu saglabājusi kopš bērnības.

 

 

Tik stingra pieeja prasa arī labu instrumentu, ar ko mācīties spēlēt. Kā jūs izdomājāt mācīties tieši vijoli un vai jums bija pieejams labs instruments?

 

- Vispirms domāju mācīties spēlēt klavieres, taču tad mūzikas skolā tika prezentēti dažādi mūzikas instrumenti un es izdzirdēju vijoli. Iemīlējos momentāni! Teicu mammai, ka man ir jāspēlē tieši šis instruments. Viņa, protams, nebija pārāk droša, jo pirms tam aizrautīgi teicu, ka vēlos spēlēt klavieres. Tādēļ mūzikas skolā mācījos gan klavieru, gan vijoles klasē. Man labi veicās abās, taču vijole iekaroja īpašu vietu manā sirdī. Manas attiecības ar to bija kā ar radinieku. Tā tas ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Tas ir sarežģīts instruments. Ir nemitīgi jātrenējas, lai varētu spēlēt tehniski augstā līmenī. Kad esi pārvarējis tehniskās grūtības, tad vari sevi izpaust pilnībā. Ar burvīgu toni, ar dziļu skaņu, ar dvēseli. Vijole ļauj pateikt ļoti daudz. Ne velti tas ir instruments, kas ir vistuvākais cilvēka balsij.

 

 

Tas vēl jo vairāk apliecina, ka nopietnai spēlēšanai nepieciešams labs instruments. Atgriežoties pie jautājuma par bērnību – vai jums tāds bija jau mācoties spēlēt? Varbūt joprojām spēlējat uz tā paša instrumenta?

 

- Nē, nē, nē. Tagadējais instruments man ir kādus desmit gadus. Kubā diemžēl bija ļoti sliktas vijoles, jo ekonomiskā situācija nebija no labākajām. Tas neattiecās tikai uz vijolēm, bet uz visiem mūzikas instrumentiem. Taču visi tāpat cītīgi trenējās, jo progresēt var arī tā. Lai arī man bija ļoti slikta vijole, trenējos kā traka. Tikai tad, kad atbraucu uz Šveici un varēju atļauties nopirkt sev labu vijoli, tiku pie tagadējā instrumenta.

 

 

Tam jābūt ļoti smagam lēmumam – būtībā jāizvēlas sev jauns radinieks!

 

- Jā, tas bija ļoti grūti. Man ir svarīgi, lai instrumentam piemīt tās kvalitātes, kādas nav manā spēlētprasmē. Kā lai to labāk izskaidro… Es spēlēju ļoti enerģiski, pat tādā kā perkusiju stilā, tādēļ man nepieciešama vijole, kura noapaļo skaņu, ir ļoti melodiska, kas kontrastē ar manu skatuves tēlu. Tādēļ instrumenta atrašana man prasīja ļoti ilgu laiku. Tagadējo vijoli paņēmu uz nedēļu mājās un tikai tad pa īstam sapratu, ka tā ir īstā. Mēs kopā spējām radīt to skaņu, ko biju iedomājusies!

 

 

Starp citu, kā ir iespējams spēlēt vijoli un dziedāt vienlaikus? Tas ir iespaidīgi!

 

- Jā, es pie tā daudz strādāju. Tas man palīdz pilnībā izpaust to, kas es esmu kā persona, kā mūziķe. Ja es dziedu un tikai pēc tam spēlēju, skatītāji neredz visu panorāmu. Grūtākais ir iemācīties nobalansēt vijoli tā, lai būtu iespējams brīvi dziedāt. Esmu šo balansu atradusi. Par to esmu ļoti lepna, jo sākotnēji man šķita, ka tas īsti nav iespējams.

 

 

Jūs esat arī vijoles spēles un džeza improvizācijas pasniedzēja. Kas ir galvenie punkti, ko mācāt studentiem? Varbūt arī to, kā vienlaikus spēlēt vijoli un dziedāt?

 

- Galvenais punkts ir panākt, lai mūzikā runā katras personas sirds. Tas ir pats nozīmīgākais. Mūsdienās ir daudzi ļoti labi mūziķi ar augstu tehnisko kvalitāti, bet daži ir vienkārši tukši. Tu it kā dzirdi, ka tiek spēlēts vai dziedāts ļoti labi, bet neko nejūti. Un tas ir ļoti skumji. Mūzikai ir jābūt dzīvai, tas ir veids, kā tu, liekot lietā tehniskas iemaņas, vari muzikāli runāt no sirds. Tas ir pats, pats galvenais – iemācīties pilnībā izpaust sevi. Tu nevari būt Stefans Grapeli (Stephane Grappelli – franču džeza vijolnieks, viena no Jimiliānas autoritātēm – aut. piez.), bet tu vari būt tu. Protams, ir jāmācās dažādu mūzikas stilu tradīcijas, bet no tām jāveido savs tēls. Man ļoti patīk strādāt tieši ar bērniem, jo viņiem vēl nav šo uzbūvēto robežu. Viņi nebaidās. Ja tu viņiem kaut ko parādi, viņi nebrīnās, jo viņiem nekas nešķiet pārāk sarežģīti. Kaut vai dziedāt un spēlēt vijoli vienlaikus!

 

 

Arī jūs acīmredzot ne no kā nebaidījāties savā bērnībā un jaunībā, jo Kubu pametāt jau 14 gadu vecumā, kad devāties studēt uz Venecuēlu, bet pēc tam 17 gados pārcēlāties uz Šveici! Vai šie smagie lēmumi tik agrā vecumā ietekmēja jūs kā personu un padarīja par personību ātrāk?

- Tā noteikti bija. Nācās izaugt, tā teikt, vienas dienas laikā. 14 gadu vecumā tiešām n

ebija bail, jo tad tu vēl domā, ka viss ir vienkārši un viss taču notiks labi. Protams, tad, kad nonācu Karakasā (Venecuēlas galvaspilsēta – aut. piez.) nācās pieaugt ļoti ātri. Taču es jūtos pateicīga, ka viss notika tieši tā. Man bija grūti būt prom no ģimenes un joprojām ilgojos pēc radiniekiem Kubā. Kā pieaudzis cilvēks tu jau saproti, ka nevar gribēt visu, tādēļ esmu laimīga, ka varu darīt to, ko patiesi vēlos. Izplatu mīlestību un gaismu pasaulē ar savas mūzikas palīdzību. Lai cik ātri man ir nācies pieaugt un kļūt stiprai, vienmēr esmu saglabājusi sirdī arī to naivo pusi, pat bērnišķīgo. Man tas ir ļoti svarīgi kā cilvēkam, jo palīdz atcerēties to sajūtu, kad tev ir sapņi, uz ko tiekties. Tas arī palīdz atcerēties, ka pametu savu ģimeni un dzimteni kaut kāda mērķa dēļ, nevis tāpat vien.

 

 

Tagad jūs dzīvojat Lozannā, kur esat ne tikai atzīta mūziķe un skolotāja, bet arī sociāli aktīva persona. Nesen kļuvāt par vienu no pilsētas vēstniecēm cīņā pret rasismu. Vai Šveicē jūtaties labi un nedomājat atgriezties Kubā?

 

- Es jūtos labi. Kad esmu ārpus Šveices, nākas dzirdēt, ka tur netrūkst rasistu un cilvēki nav atvērti iebraucējiem. Taču mana pieredze liecina par pretējo. Protams, neviena vieta pasaulē nav perfekta. Tagad ir imigrantu krīze un uzskatu par savu pienākumu gan kā persona, gan kā mūziķis ieņemt šajā jautājumā zināmu nostāju un pamodināt cilvēkos sirdsapziņu. Bet tāpat uzskatu Lozannu par labāko vietu, kur šobrīd varu atrasties. Man ir iespējas muzicēt, ceļot, mācīt. Man ir daudz draugu no dažādām valstīm, kuri dzīvo diezgan kosmopolītiskajā Lozannā. Jūtos ļoti labi.

 

 

Vai mūzika var šo pasauli padarīt par labāku vietu, kur dzīvot?

 

- Es tam ticu. Tāpēc strādāju šo darbu, kas man īsti nešķiet kā darbs. Mūzika spēj uzrunāt cilvēku sirdis. Ja tu esi atradis ceļu uz cilvēku sirdīm, tad vari viņos uzrunāt labāko pusi. Palīdzēt atcerēties, ka mēs visi esam cilvēki. Mūzikai ir šī diezgan unikālā spēja vienot cilvēkus. Patiesībā jau mēs nemaz neesam tik atšķirīgi.

 

 

Laba doma, ar ko mēs varētu arī beigt sarunu. Atliek pēdējais jautājums – kādi ir jūsu nākamie mērķi tuvākajā nākotnē?

 

Šobrīd strādāju pie diviem projektiem. Viens ir duetā ar lielisko kubiešu pianistu Omāru Sosu (Omar Sosa), ar kuru jau esmu ierakstījusi albumu arī iepriekš. Jaunais albums iznāks nākamgad un dosimies kopīgā tūrē. Man tā ir ļoti aizraujoša pieredze, jo spēlēju kopā ar vecākas kubiešu paaudzes mūziķiem, saviem varoņiem, kuri mani ir padarījuši par to, kas esmu. Otrs projekts ir mans jaunais albums. Vēl nevaru atklāt, bet tajā būs daudz pārsteigumu. Kopā ar grupu atveram manā mūzikā jaunas durvis. Uzskatu to par labu evolūciju. Vēl šobrīd spēlēju sava jaunākā albuma dziesmas kopā ar simfonisko orķestri. Dodamies nelielā tūrē. Man patīk mūzikā darīt tik daudzas lietas, cik vien varu. Tāpat arī cenšos sadarboties ar pēc iespējas vairāk mūziķiem, jo mūzika taču ir skaistākais, kas pasaulē ir! Un nav jēgas nodalīt klasisko mūziku no džeza vai kubiešu mūzikas. Mīlestība ir atbilde.


< Atpakaļ uz aktualitātēm

Tuvākie koncerti
img
Rīgas Dome Live Riga Latvijas Gāze Olainfarm Tele2 Rīgas brīvosta Turtle Vax 360 gradusov