Džons Klīrijs sola uz Rīgu atvest Ņūorleānas garšu

03.06.2019


Džons Klīrijs sola uz Rīgu atvest Ņūorleānas garšu


56 gadus vecs funk un rhythm and blues mūzikas komponists un multiinstrumentālists, kurš dzimis Anglijā, taču jau 40 gadus dzīvo un rada ASV galējo dienvidu pilsētā Ņūorleānā - Džons Klīrijs (Jon Cleary). Telefonsarunā viņš sola uz Rīgu atvest leģendārās mūzikas lielpilsētas saulaino garšu.

 

Festivālā "Rīgas Ritmi" viņš uzstāsies 3. jūlija vakarā Kongresu namā, bet vēl tās pašas dienas rītā pasniegs arī meistarklasi Latvijas Radio 1. studijā. Saruna ar Džonu jau pirmo minūšu laikā pārliecina, ka viņš ir vīrs, ar kuru labprāt piesēst labā džeza bārā un papļāpāt par visu iespējamo - no Amerikas vēstures līdz laikapstākļiem, no mūzikas radīšanas līdz izglītībai. Džeza bārā vismaz pagaidām vēl nepiesēdām, taču šāda veida sarunu gan izveicām.

 

Ņūorleānu mēs droši varam saukt par tavām visīstākajām mājām. Vai šāds apgalvojums der?

Noteikti! Dzīvoju šeit jau lielāko daļu savas dzīves. Es aizbraucu no Anglijas tīņa vecumā, kas nozīmē, ka esmu pilnvērtīgs ņūorleānietis jau 40 gadus. Tas, manuprāt, ir ļoti ilgs laiks.

 

Kāpēc tieši Ņūorleāna? Kāpēc ne Ņujorka vai Losandželosa, kur ir jaudīgas mūzikas skatuves?

Es izaugu ar Ņūorleānas mūziku. Ar aizrautīgiem stāstiem par šo pilsētu, jo mani radinieki bija uz šejieni ceļojuši un arī šeit padzīvojuši. Viņi bija īsti mūzikas fani un pielipināja to arī man. Man šķita pašsaprotami doties tieši uz Ņūorleānu, turklāt tā šķita arī daudz eksotiskāka, nekā daudzas citas vietas.

 

Tas tomēr izklausās ļoti interesanti - Kentas grāfistē Anglijā augošs zēns par visām varēm vēlas doties tieši uz Ņūorleānu Amerikā. Katru dienu šādu stāstu nedzirdēsi.

Gribēju un viss! Tikai uz Ņūorleānu. Man nebija intereses doties vienkārši uz Ameriku, kā tas varbūt ir daudziem citiem. Man tas šķita kā sapnis. Turklāt jau tiešām agrā bērnībā. Es biju iemīlējies šejienes mūzikā. Tajā, kā skan klavieres, fankmūzikas grūvā. Man pat kļuva bail, ka būšu sadomājies nezin' ko un beigu beigās vismaz daļēji vilšos realitātē. Taču izrādījās, ka Ņūorleāna ir pat lieliskāka, nekā biju domājis!

 

Izklausās drosmīgi. Ieskicē, lūdzu, kā tas bija - tu kā tīnis ieradies šajā džeza, funky, rhythm and blues lielpilsētā un... tālāk? Kā tu iepazinies un saspēlējies ar tādiem žanra milžiem kā Taj Mahal, B.B. King, Dr. John un daudziem citiem?

Protams, ka tas nenotika uzreiz. Vajadzēja ļoti ilgu laiku un lielu pacietību. Es galīgi neesmu nekāds cīnītājs. Tā noteikti nav mana rakstura spēcīgākā īpašība. Ja es būtu labāks biznesmenis, daudz kas varbūt būtu noticis krietni ātrāk. Pirmos divus gadus šeit pavadīju vienkārši klausoties un mācoties. Tad man nācās doties atpakaļ uz Angliju, kur pusotru gadu cītīgi mācījos mūzikas biznesa pamatus. Visu, ko vien varēju sabāzt galvā. Arī to, kā nolīgt pareizos mūziķus, viņiem samaksāt un vēl pašam nopelnīt. Es tiešām mācījos katru dienu bez brīvdienām, jo vēlējos pēc iespējas ātrāk būt gatavs doties atpakaļ uz Ņūorleānu un sākt darboties mūzikā pa īstam. Pēc tā pusotra gada arī devos atpakaļ un sāku strādāt ar pilnu jaudu. Uzradās iespējas uzstāties gan kā solomāksliniekam, gan kā pavadošajam mūziķim. Saspēlējos ar īstiem Ņūorleānas rhythm and blues meistariem, kā Earl King, Ernie K-Doe, Jackie Hill un Johnny Adams. Tā bija mana īstā izglītība.

 

Labāku rhythm and blues un funky pasaulē laikam nemaz nevar vēlēties.

Tieši tā - Ņūorleāna ir dzīves universitāte fankmūziķiem. Daudzi mani draugi ir mācījušies mūzikas augstskolās. Es mācījos naktsklubos, spēlējot kopā ar lielākajiem meistariem.

 

Kāda ir Ņūorleānas mūzikas skatuve šodien? Vai tā joprojām ir tikpat muzikāli spēcīga, vai tā mainās?

Patiesībā tā diez ko nemainās. Tā joprojām ir izteikti ieturēta funky manierē. Un atšķirībā no pārējām Savienotajām Valstīm Ņūorleānā joprojām sadzīvo ļoti dažādas kultūras. Var droši teikt, ka šī vieta iedvesmo mūzikas radīšanai. Tādiem mūzikas mīlētājiem kā man, šī ir fantastiska vieta, kur dzīvot. Lielāks mūzikas bizness noteikti ir Nešvilā, Losandželosā un Ņujorkā, bet man šķiet, ka visvairāk īstas mūzikas ir tieši Ņūorleānā.

 

Spriežot pēc tavā mājas lapā atrodamā video, tev ir pašam sava mājas studija, kurā tu arī mēdz spēlēties gluži kā mazs bērns, kurš ticis pie daudzām mantiņām. Tavā gadījumā - pie dažādiem mūzikas instrumentiem un gadžetiem.

Man tas sagādā milzu prieku. Pēc šīs sarunas gan ar bažām iešu skatīties, vai viss joprojām strādā, jo nupat šeit bija spēcīga tropiskā vētra. Strādāju studijā, pēkšņi izbeidzās elektrības padeve, tad atkal uzradās un visi mani gadžeti sāka jukt prātā. Būs saudzīgi viss jāslēdz atpakaļ... Cerams, ka man joprojām IR mājas studija. (Gardi un sirsnīgi smejas, kas sarunas laikā notiek ik pa laikam - red.piez.). Tas ir diezgan tipiski Ņūorleānai, ar to nākas sadzīvot. Sajūta ir diezgan neraksturīga Amerikas lielpilsētai. Drīzāk to varētu pielīdzināt dzīvošanai uz kādas Karību jūras salas.

 

Atgriežoties pie tavas lieliskās spējas brīvi izspēlēties ar gandrīz jebkuru mūzikas instrumentu. Kā tev tas sanāk?

Galvā sāk skanēt kāda dziesmas ideja un to vajag piefiksēt ļoti ātri. Tādēļ man pa rokai ir daudz tam nepieciešamo rīku un instrumentu. Man uzreiz ir nepieciešams dzirdēt, kā galvā ienākusī ideja izklausās studijas skaļruņos. Metos uz studiju, sāku spēlēt un klausos! Piemēram, šodien pirms vētras iespēlēju bungas jaunai dziesmai, kurā nepieciešams tāds kubiešu grūvs. Pirms tam pie manis studijā trīs dienas viesojās slavenais Havanas perkusionists Pedrito Martinez, kurš iespēlēja dažādus ritmus, kam es pats pievienoju bungas, kontrabasu, ģitāru, klavieres... Laikam varu uzskatīt sevi par ļoti laimīgu. Sāku spēlēt jau bērnībā un man vienmēr patikuši dažādi instrumenti, neesmu izvēlējies apgūt tikai kādu vienu. Studijas vajadzībām esmu savācis visu, kas man laika gaitā ir iepaticies. Taču joprojām sastrādājos arī ar citiem mūziķiem, ja jūtu, ka ir kaut kas, ko pats tomēr nevaru izdarīt. Ar pamatlietām tieku galā pats. Tas ir vislabākais veids, kā panākt to, lai mūzika skanētu tā, kā man patiešām patīk.

 

Tava mūzika izklausās ļoti saulaini. Tas saistīts ar aizraušanos ar kubiešu, Karību reģiona mūziku?

To noteikti var dēvēt par saulainu mūziku. Ņūorleānas mūzika vispār ir priekpilna. Lai arī šai pilsētai ir ļoti skumja vēsture, šī nav vieta blūzam. Šeit radās džezs. Mūzika, kas liek tev justies labi. Un to pašu var teikt par Kubu. Daudziem Ņūorleānas iedzīvotājiem saknes ir tieši Kubā, lai arī viņi paši to vairs neatminas, jo tas saistīts ar vismaz 200 gadus senu pagātni. Līdz ar to, šejienes un Kubas kultūrām ir ļoti daudz līdzību. Kubiešu mūzika joprojām ir viena no populārās mūzikas formām, kurā ļoti svarīgas ir klavieres. Perkusīvas, funky stila klavieres. Mani visvairāk vienmēr sajūsminājis tas. Deviņdesmitajos gados biju Kubā ļoti daudzas reizes un aicināju uz šejieni vecos mūziķus. Tas bija vēl pirms "Buena Vista Social Club" projekta. Izrādījās, ka viņi daudz ko dara ļoti līdzīgi Ņūorleānas mūziķiem.

 

Ņūorleānas mūzikas kultūra laikam jau vispār primāri ir par muzicēšanu un labi jušanos kopā, nevis par perfekcionismu un biznesa plāniem.

Viennozīmīgi. Cilvēki šeit un Kubā nāktu kopā un spēlētu mūziku arī tad, ja tāds mūzikas bizness nemaz nebūtu izdomāts. Šī ir ļoti muzikāla pasaules daļa, kas tā izveidojies vēsturiski. Kādreiz Ņūorleāna bija kreolu pasaules tālākais ziemeļu gals. Tā bija kultūra, kurā iekļāvās gan Brazīlijas, gan Kubas, gan Meksikas Karību jūras piekrastes, gan franču un spāņu Karību jūras salu mūzika. Ņūorleāna bija šīs pasaules augšējais gals, kas apvienoja šīs ietekmes. Tas mainījās tad, kad Luiziānu nopirka Savienotās Valstis. Vienas nakts laikā Ņūorleāna kļuva par tālo dienvidu galu amerikāņu pasaulei. Tas arī vislabāk izskaidro to, kāpēc šajā pilsētā ir pilnīgi citādāka muzikālā kultūra, nekā citviet ASV.

 

Festivāls "Rīgas Ritmi" svinēs simts gadus kopš džeza ierašanās Eiropā, kad šeit pirmoreiz uzstājās Ņūorleānas mūziķi "Original Dixieland Jazz Band", "Sissle & Blake Duo" un "Southern Syncopated Orchestra". Vai mūsdienās kā mūziķis vari kaut ko aizgūt arī no simts gadus veciem šo meistaru darbiem?

Esmu liels šīs mūzikas fans un mani ļoti interesē vēsture. Ir svarīgi zināt, no kurienes nāk tradīcija. Mūzika simts gadu laikā ir ļoti mainījusies, bet tās kodols joprojām ir tas pats. Tā joprojām ir labsajūtas svinēšana un cenšanās panākt labsajūtu arī klausītājos. Ir mainījušies stili, parādījušies elektriskie instrumenti, uzlabots ierakstu process, bet fundamentālais labsajūtas aspekts ir visa pamatā, jo īpaši Ņūorleānā. Mēs spēlējam dažādās pasaules malās, tādēļ varu apgalvot, ka auditorijai vienmēr un visur patīk dzirdēt labu Ņūorleānas mūzikas grupu. Šī mūzika ir kā zāles - tā nāk par labu!

 

Nav šaubu, ka labi jūties ne tikai studijā. Cik redzēts video materiālos, arī koncertos mēdz brīvi izspēlēties un rast prieku sev un citiem.

Bez tā nevar. Bet tajā pašā laikā esmu ļoti izvēlīgs mūziķu atlasē. Tāpat ir svarīgi arī labi dziedātāji. Labi mūziķi spēj ģenerēt gaisā daudz elektrības. Tad rodas enerģija, ko nodot auditorijai, un tādā veidā var teikt, ka mūzika darbojas un padara klausītājus laimīgus.

 

Kur ir vislabākie klausītāji - ASV, Eiropā, Apvienotajā Karalistē, Japānā?

Klausītāji tiešām ir lieliski visur. Mūsu darbs ir radīt labu auditoriju. Nesen uzstājāmies Ķīnā. Tur klausītāji nav pārāk pieraduši pie tādas dzīvās mūzikas kā Ņūorleānas fanks. Viņi bija ļoti pieklājīgi. Tas man atgādināja koncertus pirms 20 gadiem Japānā. Tagad, spēlējot Japānā, mums ir darīšana ar ļoti skaļu un aizrautīgu auditoriju. Taču nedalām cilvēkus pēc tautības. Mēs spēlējam klausītājiem un, ja darām to labi, tad arī atsaucība ir laba jebkurā vietā.

 

Tu Rīgā pasniegsi arī meistarklasi. Uz ko liksi uzsvaru tajā?

Manā skatījumā meistarklase pārsvarā ir iespēja izskaidrot un pastāstīt piemērus tiem cilvēkiem, kuri paši nespēlē mūziku. Tu vari parādīt un paskaidrot tos darbarīkus, ko izmanto kā profesionāls mūziķis. Vari nodemonstrēt harmonijas un ritmus. Tas ir kā pacelt automašīnas motora pārsegu un parādīt motoru, kas slēpjas zem tā. Interesanti noteikti ir arī mūziķiem, bet visvairāk man patīk meistarklases tieši cilvēkiem, kuri paši nespēlē un cenšas saprast, ko tad īsti mēs darām.

 

Vai tu seko līdzi arī mūsdienu mūzikai, tam, ko jaunie mūziķi dara džeza, pasaules mūzikā vai vēl citos žanros?

Man droši vien vajadzētu tam pievērst lielāku uzmanību. Problēma ir tā, ka mūsdienās visa ir ļoti daudz un viss ir ārkārtīgi fragmentēts. Ir grūti atrast pareizo veidu un laiku. Lielāko daļu laika pavadu, radot pats savu mūziku. Man daudz kas nepatīk mūsdienu popmūzikā. Taču kopumā vienmēr meklēju ko jaunu un aizraujošu! Tas gan gadās ļoti reti. Atliek to darīt pašam savā mūzikā.

 

Runā jau, ka lielākā daļa jaunās mūzikas patiesībā ir tā pati piemirstā vecā...

Bieži vien tā arī ir. Ja jauna auditorija vecos, pārbaudītos trikus izdzird pirmo reizi, tie darbojas! (Īpaši gardi smiekli - red.piez.). Bet vispār ir četri sitieni taktī un astoņas notis. Un ir miljoniem cilvēku, kuri simtiem gadu strādā ar tiem pašiem četriem sitieniem un astoņām notīm. Nav daudz iespēju radīt vēl ko pārsteidzoši jaunu.

 

Un tomēr cilvēki rod arvien jaunu iedvesmu, lai radītu jaunas un jaunas dziesmas.

Jaunas dziesmas radīsies vienmēr, tāpat kā idejas jauniem dziesmu tekstiem. Tāpat arī vecās idejas uzrunās arvien jaunu auditoriju. Es pat uzskatu, ka ir ļoti svarīgi spēlēt vecas dziesmas. Ir diezgan muļķīgi apgalvot, ka visam vienmēr jābūt jaunam. Tāda veida idejas man allaž šķitušas ļoti dīvainas, it īpaši ņemot vērā, ka dzīvoju tik vecā pilsētā kā Ņūorleāna, kurai ir milzīga mūzikas tradīcija. Nebeidzu brīnīties par tiem pilsētniekiem, kuri nekad nav dzirdējuši vecās šejienes mākslinieku dziesmas. Protams, ir svarīgi rakstīt jaunas dziesmas, bet nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst savu pagātni. Ja cilvēkam patīk laba mūzika, ir simts gadu laikā radīta lieliska bagāža, kas tapusi kaut vai Ņūorleānā vien. Labas dziesmas, labi solisti un ļoti labas grupas. Kā grupas līderis allaž iekļauju repertuārā arī vecās dziesmas no šīs bagātību lādes...

 

Tad jau visticamāk, ka kaut ko no tās sagaidīsim arī koncertā Rīgā.

Būs daudz labas jaunas un vecas mūzikas ļoti augstā kvalitātē, jo, kā jau minēju, koncertēju kopā tikai ar labākajiem mūziķiem, kuri vien pieejami. Turklāt svarīga ir ne tikai laba spēlēšana un dziedāšana, bet arī māka uzstāties uz skatuves. Dažreiz mūsdienu džeza grupas it kā spēlē ļoti labi, bet uzstāšanās ir tāda... pārāk akadēmiska. Mēs Ņūorleānā spēlējam auditorijai, kam patīk dejot, iedzert un svinēt dzīvi! Uz Rīgu atvedīsim šo Ņūorleānas garšu un man nav nekādu šaubu, ka kopā ļoti labi pavadīsim laiku.

 

Ar Džonu Klīriju sarunājās mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis.


< Atpakaļ uz aktualitātēm

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 Adverts Laima Audi Best Music