Intervija: Iezīmējot skaņas ainavas konkrētā momentā – “Jāņa Ruņģa Klātbūtne”

06.05.2015


Intervija: Iezīmējot skaņas ainavas konkrētā momentā – “Jāņa Ruņģa Klātbūtne”

  Jau ierasts, ka katru gadu jūlija pirmajā nedēļā norisinās viens no iecienītākajiem mūzikas festivāliem Latvijas galvaspilsētā – “Rīgas Ritmi”. Šogad tas notiks no 1. līdz 5. jūlijam un atzīmēs 15 gadu jubileju, piedāvājot augstvērtīgus koncertus. Tajā skaitā Showcase programmu, kuras ietvaros Latvijas izpildītāji prezentēs sevi ārzemju mūzikas ekspertiem un festivāla viesiem. Šī programma norisināsies 2. un 3. jūlijā plkst. 14.00 Kongresu nama Jaunajā zālē. Pirmajā dienā tur un nākamajā dienā festivāla programmas ietvaros arī plkst. 21.00 Kaņepes Kultūras centrā uzstāsies it kā nesteidzīgas noskaņas uzburošais jaunās paaudzes ģitārists Jānis Ruņģis un viņa grupa “Jāņa Ruņģa Klātbūtne”.

 

Showcase pēc būtības ir uzstāšanās, kurā nepazīstami vai tikpat kā nepazīstami mākslinieki prezentē sevi dažādiem ekspertiem. Līdz ar to loģisks pirmais jautājums ir – kas tas ir? Kas ir “Jāņa Ruņģa Klātbūtne”?

 

Showcase tiešām ir laba iespēja, opcija sevi parādīt ārzemju preses pārstāvjiem, menedžeriem, producentiem. Tāpat tā ir iespēja sevi parādīt Latvijas publikai. Tas ir sakoncentrēts 30 minūšu muzikāls priekšnesums, tāds kā kodoliņš, kurā grupa ir uzlikta kā uz paplātes. Mēs esam trio: basists Reinis Ozoliņš, bundzinieks Rūdolfs Dankfelds un es. Ievirpināšu kādus četrus piecus skaņdarbus. Viena varētu būt arī kā radio singla formāta dziesma, trīs līdz četras minūtes gara, bet nākamais skaņdarbs tikpat labi varētu ievilkties līdz desmit vai pat 15 minūtēm.

 

Radio formāta dziesma? Ar tekstu?

 

Par to es šobrīd vēl spriežu. Agrāk esmu savos koncertos arī dziedājis. Gan ar tekstu, gan bez teksta. Ja es nedziedu tekstu, tad izmantoju visiem zināmos patskaņus, it kā piebalsojot līdzi instrumentālajam materiālam. Mēdzu koncertos arī izvilkt ārā blokflautai līdzīgu instrumentu. Esmu spēlējis arī klarneti, klavieres un sintezatorus. Pārsvarā tas formējums gan ir tāds roka trio: elektriskā ģitāra, basģitāra un bungas.

 

To varētu dēvēt par postroku.

 

Tas ir tāds interesants termins – ir roks un tad ir pēcroks. Drīzāk tas ir psihedēlisks džezroks. Tas gan ir ļoti mainīgi, jo esam dinamiska grupa. Nemēdzam spēlēt vienā dinamikā. Ja tu iedomājies vārdu salikumu “rokmūzika”, tad tas asociējas ar vienu lietu, proti, lielu skaļumu, bet mēs mēģinām atrast balansu.

 

Tas ir arī tāds kā saundskeips (soundscape, skaņas ainavas), kā pats kaut kad jau esi to formulējis.

 

Arīdzan. Mēdzu mūzikā ielikt pilnīgi brīvi improvizētas lietas, kurām īsti nav noteikumu. Gribu atrast kaut ko jaunu un svaigu, atrast savu dvēseles stāvokli, kāds vēl nav bijis. Šis ir labs veids, kā to panākt. Tā ir operēšana ar efektiem, ģitāras pedāļiem, frekvencēm, skaņas cilpām.

 

Būtībā bass un bungas tev kalpo kā ritmiskais fons, uz kā būvēt virsū savas skaņas ainavas.

 

Jā, bet ne vienmēr, jo arī basists un bundzinieks ir personības, kurām ir, ko pateikt caur saviem instrumentiem. Šajā grupā es ļauju brīvi izpausties visiem iesaistītajiem cilvēkiem. Netiek uzlikts rāmis vai specifiski noteikumi. Ir dziesmas, kurās es basistam pasaku, ka, jā, tev visu dziesmu tagad jāspēlē šis konkrētais riffs un nekas cits, bet pārsvarā tā ir brīva improvizācija visiem kopā. Šādā veidā bieži vien skaņdarbi arī izskan vislabāk. Katrs mūziķis jau pats zina vislabāk, kā viņš grib spēlēt un ko viņš grib nospēlēt. Mēs koncertā arī uz vietas skatāmies, kāda ir kopējā dienas enerģētika. Kā jūtos es, kā jūtas pārējie, kā jūtas publika. Citreiz arī izdomājam konkrētu setlisti ar dziesmām, bet, nokļūstot koncerta vietā, saprotam, ka tā vairs nevaram darīt, jāmeklē citi ceļi.  

 

Sanāk, ka tev nav divu vienādu uzstāšanos.

 

Nekad. Uzdevums, vēlme un griba ir likt cilvēkam atcerēties šo koncertu, šo notikumu visu atlikušo dzīvi. Esmu pārliecināts, ka tie cilvēki, kuri jau ir bijuši mūsu koncertos, to tā arī sajūt. Šā iemesla dēļ mēs arī nekoncertējam bieži. Tādējādi mums pašiem iekšēji grupā vienmēr ir tā uzbriedušā augļa stadija, tā sajūta, ka sen kopā nav uzspēlēts, esam atkal satikušies un varam dot 200 procentu enerģiju.

 

Kāpēc “Klātbūtne”?

 

Kāpēc ne? Kas cits tas ir? Tā ir vienkārši mana klātbūtne. Tas radās 2012. gadā, kad kopā ar bundzinieku Ivaru Arutjunjanu un basistu Jāni Rubiku mēs satikāmies Rīgas Doma kora skolā uz vienkāršu džemu, jam session. Tad radās manas šā brīža grupas tituldziesma “Ruņģa Klātbūtne”. Bijām tik ļoti sakaifojušies par to visu, ka sapratām – jādibina grupa! Primāri tas skaitās mans soloprojekts, jo tiek parakstīts ar manu vārdu, taču es to tomēr uztveru kā grupu. Ar Ivaru toreiz spriedām, kā tas varētu saukties – “Jāņa Ruņģa Ābece”, “Jāņa Ruņģa Alfabēts”… Izspruka vārds “klātbūtne” un iepatikās tā daudznozīmīgums, dziļums.

 

Angliski jūs to dēvējat par “The Presence of JR”.

 

Latviski tas tomēr skan labāk, jo ir divu vārdu salikums: “klāt” un “būt”. “Būtne” kā dzīvs organisms, kā cilvēks, kurš šeit ir klāt. Es gribu sabiedrībā izmainīt dogmas, kā viņi uztver mūziku, kā skatās uz grupām. Latvijā improvizācijas mūzikas lauciņš tikai lēnām attīstās. Tas ir pastāvējis arī padomju laikos, bet tad bija cita veida džezs.

 

Showcase ir iespēja parādīt šo klātbūtni uz āru, ārpus Latvijas robežām. Tev ir tāda izteikta un nopietna vēlme parādīt šo noteiktai teritorijai it kā nepiesieto mūziku Eiropas klubos un festivālos?

 

Noteikti no tādas iespējas neatteiktos! Man ir pārliecība, ka šāda veida mūziku ārzemēs cilvēki novērtētu vairāk. Viņi pie tā ir vairāk pieraduši, jo vēsturiski jau ir bijusi saskarsme ar šāda veida mūziku. Tas nav tik liels pārsteigums.

 

Es jau iepriekš bijis “Rīgas Ritmos” kā klausītājs, mūzikas cienītājs?

 

Jā. Kad mācījos ģitāru Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas džeza nodaļā, apmēram otrajā vai trešajā kursā skolas vadība mani uzaicināja uz “Rīgas Ritmi” festivālu. Man un dziedātājai Loretai Mednei tika iedoti ielūgumi piedalīties meistarklasēs un apmeklēt visus koncertus par brīvu. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar “Rīgas Ritmiem”.

 

Kas tās bija par meistarklasēm ?

 

Bija vairākas, bet atceros ļoti labu tumšādaino dziedātāju un perkusionistu Vinx.

 

Viņš ir funk ievirzes mūziķis.

 

Jā, tas bija uz funk pusi, viņš ir grupas “Jungle Funk” dalībnieks. Tad es arī iepazinos ar daudziem vietējiem mūziķiem. Tur bija daudzi šobrīd jau zināmi mūziķi. Ļoti pozitīva pieredze.

 

Ko tu pats gribētu redzēt festivālā no tev iecienītiem māksliniekiem?

 

Leģendāro ģitāristu Džonu Skofīldu. Brīnos, ka viņš vēl nav bijis Latvijā. No ģitāristiem vēl arī Kurtu Rozenvinkelu. No pianistiem Kītu Džaretu.

 

Esi mācījies no meistariem, bet kāds ir tavs akadēmiskais fons?

 

Esmu absolvējis Jāzepa Mediņa Bērnu Mūzikas skolu kā klarnetists. Spēlēju pūtēju orķestros, piedalījos konkursos, dažos biju arī laureāts. Vēl agrāk bērnībā piedalījos operas izrādēs, jo mans tēvs ir operdziedātājs (Guntars Ruņģis).

 

Spēlēji klarneti?

 

Nē, kā aktieris! Līdz ar to jau bērnībā iemīlēju akadēmisko mūziku, operdziedātājus, simfonisko orķestri. 14 vai 15 gadu vecumā paņēmu rokās ģitāru, tēvs iemācīja ģitārspēles pamatus, jo pats bija izbijis rokģitārists. Esmu viņam par to ļoti pateicīgs. Sāku spēlēt savā pirmajā rokgrupā “Order Sang”. Komponējām savus skaņdarbus, uzstājāmies arī radio un TV. Tā bija pirmā ļoti laba pieredze. Tajā laikā vairāk koncentrējāmies uz sešdesmito un septiņdesmito gadu kultūru, Ameriku, Angliju. Fanojām par visiem leģendārajiem tā laika māksliniekiem – “Pink Floyd”, “Led Zeppelin”, Džimiju Hendriksu, “The Doors”, “Velvet Underground” un tā tālāk. Mēģinājām radīt mūziku tāda stila rāmīšos. Sapratu, ka jāturpina sevi profesionāli pilnveidot un iestājos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Tad mani no turienes atskaitīja un es iestājos Rīgas Doma kora skolā. Esmu mācījies pavisam četrās vidusskolās, tādēļ to akadēmisko ceļu ir grūti izstāstīt. Gadu nomācījos ģitārspēli arī Latvijas Mūzikas akadēmijā.

 

Tādā gadījumā jājautā, vai tev akadēmiskais ceļš vispār šķiet primāri svarīgs, vai pietiek ar iedoto pamatu un tālāk tu jau pilnveidojies pats?

 

Vismaz šobrīd man tas nešķiet primāri svarīgi. Tā, protams, ir bijusi jēdzīga un ne zemē metama pieredze, taču šobrīd es turpinu izglītoties ārpus skolas, muzicēju dažādos projektos un visam vairs neatliek laika.

 

Kādos projektos tu tagad piedalies?

 

Es spēlēju ar nu jau zināmo dziedātāju Aminatu Savadogo.

 

Brauksi uz Eirovīzijas dziesmu konkursu?

 

Nē, tur gan es nebraukšu, taču es palīdzēju viņas albuma tapšanā. Saspēlēju dažādus instrumentus – ģitāras, bandžo, sintezatorus, basu, perkusijas. Spēlēju ar saksofonistu Denisu Paškeviču “Funk Therapy”, muzicēju ar dziedātāju Elzu Nathu. Piedalos arī bundzinieka Riharda Fedotova radošajās darbnīcās, kurās viņš savāc pavadošo sastāvu un katrreiz uzaicina kādu Latvijā zināmu mākslinieku, mēs paņemam viņa oriģināldziesmas, koncertdienā satiekamies mēģinājumā, dziesmas pāraranžējam un pēc tam taisām arī jam session. Projektu ir daudz. Man ir bijis tas gods spēlēt arī ar simfoniskajiem orķestriem: ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas Simfonisko orķestri, Vidzemes kamerorķestri. Mani uzaicināja arī tikko uz Kristīnes Prauliņas studijas ierakstiem, viņai dziesmas sarakstījis Reinis Ozoliņš. Notiek ļoti daudzas lietas, grūti pat visu uzskaitīt.

 

Tev tagad ir 25 gadi. Klausoties šo uzskaitījumu nākas secināt, ka daudziem māksliniekiem tādu vērienu neizdodas sasniegt arī 45 gadu vecumā. Tas ir saistīts ar Latvijas mūzikas dzīves attīstību?

 

Man šķiet, ka ar slinkumu. Džeza mūzikas ģitārists ir tāds ģitārists, kurš vienkārši daudz strādā. Ja tu spēlē džeza mūziku un ikdienā trenējies improvizācijā, tu vari labāk saprast arī citas muzikālās struktūras, harmoniju, ritmu. Vienkāršākas mūzikas kontekstā tev daudz ātrāk top skaidrs, kas tur notiek, kas tam lācītim ir vēderā. Tev arī izveidojas izpratne par skaņas kvalitāti.

 

Visbeidzot – albums būs?

 

Būs. Vēl nezinu kad. Briestu. Līdz šim esmu piedalījies daudzu citu mūziķu albumu tapšanā un krājis pieredzi. Esmu krājis muzikālo daudzveidību. Un tam, protams, ir sakars arī ar finansēm. Debijas albumu gribas izdot ārpus prāta labu.

 

Tad gaidīsim “Jāņa Ruņģa Klātbūtnes” albumu “Ārpusprāts”!

 

Jā, tā varētu! Uz to pusi.

 


< Atpakaļ uz aktualitātēm

Tuvākie koncerti
img
Rīgas Dome Live Riga Latvijas Gāze Olainfarm Tele2 Rīgas brīvosta Turtle Vax 360 gradusov