Intervija: Parīzes gars festivālā «Rīgas Ritmi» – «Paris Combo»

11.06.2016


Intervija: Parīzes gars festivālā «Rīgas Ritmi» – «Paris Combo»

Trīsdesmito gadu svinga šarms, dažādas džeza un pasaules mūzikas ietekmes, kā arī nemainīgi dzirkstošs grupas gars. Tās ir pamata komponentes «Paris Combo» koncertos, ko būs iespēja piedzīvot arī 2. jūlijā festivāla «Rīgas Ritmi» koncertā mūzikas namā «Daile». Drīzos Rīgas viesus – vokālisti Bellu Duberiju (Belle du Berry) un pianistu/trompetistu Deividu Lūisu (David Lewis) – sazvanījām plūdu skartajā Parīzē. Galvenais runātājs izrādījās Deivids. Iespējams, tādēļ, ka nācis no Austrālijas un angliski runā daudz brīvāk. Tas gan netraucē Bellai pa vidu viņu paķircināt, uzturot sarunā jautru noskaņu.

 

Kā jums sokas, vai neesat cietuši no lielajiem plūdiem?

 

Deivids: Nē, mūs tas, par laimi, tiešā veidā neskar. Viss ir kārtībā.

 

 

Vai šādi notikumi var būt iedvesmas avots jaunai dziesmai?

 

Bella: Jā! Mūsu jaunākajā albumā ir dziesma «Ce Que J'aime, C'est Le Début», un tajā ir minēta plūdu epizode.

Deivids: Sēnas plūdu iespējamību Parīzē vienmēr visi patur prātā, jo tie notiek ik pa laikam. Tāpēc par to tiek dziedāts arī dziesmās.

 

 

Kur jūs gūstat iedvesmu ne plūdu laikā?

 

Bella: Iedvesma ir visapkārt, ikdienas dzīvē. Mīlestība, draugi, cilvēki apkārt. Dzīve. Viss, ko rakstām, ir par cilvēkiem. Viņu domāšanu un attiecībām.

 

 

Kā jūs sākāt apdziedāt dzīvi, kā radās «Paris Combo»?

 

Deivids: Viss aizsākās jau pirms 25 gadiem. Bella, ģitārists Poci (Potzi) un bundzinieks Fransuā (Francois Jeannin) spēlēja dažādās grupās, izpildot svinga mūziku un arī dziesmas no 20. gadsimta sākuma. Es ar Bellu iepazinos 1995. gadā kabarē uzvedumā «Cabaret Sauvage» Parīzē. Sākām muzicēt kopā, un tas sāka izklausīties pēc grupas tagadējās muzikālās formulas – pagātnes un mūsdienu mūzikas sajaukuma.

 

 

Ar vārdu «kombo» cilvēki džezā bieži saprot trio. Jūs esat pieci. Tas nav radījis pārpratumus?

 

Deivids: Īsti nē. Šķiet, ka kombo var būt līdz pieciem dalībniekiem. Vismaz tā apgalvo mūsu ģitārists, bet varbūt viņš tikai izliekas, ka to zina! Pamatā jau tas nācis no nošķiršanās no bigbenda. Līdz pat piecdesmito gadu vidum bigbendi bija galvenais spēks popmūzikā. Kad cilvēki vairs nevarēja atļauties bigbendu, viņi izdomāja mazāku kombināciju – kombo.

 

 

Sanāk, ka jūs nevarat atļauties bigbendu!

 

Bella: Diemžēl nē, lai gan ļoti gribētos!

 

 

Klausoties jūsu albumus, rodas iespaids, ka, ceļojot pa pasauli, jūs arvien vairāk uzsūcat sevī ļoti dažādas muzikālas ietekmes. Vai vispār ir kaut kas, kas nekad nevarētu nonākt «Paris Combo» repertuārā?

 

Deivids: Domāju, ka nekādu robežu nav. Tas drīzāk ir jautājums, kas mūs uzrunā. Nesen bijām Honkongā, kur uzspēlējām dažas dziesmas kopā ar vietējās tradicionālās mūzikas trio. Tas izklausījās ļoti labi, tādēļ pieļauju, ka kaut ko no tā mēs pat varētu iekļaut savā nākamajā albumā. Tas tiešām ir jautājums par sajūtu, par to, ko vēlamies darīt. Protams, grupai ir sava valoda, kas pamatā nāk no džeza. Kad mēs uzstājamies ar citiem mūziķiem, kuriem arī patīk improvizēt, tad gan var notikt jebkas.

 

 

Jūsu repertuārā jūtama arī ļoti izteikta franču retro mūzikas ietekme. Cik apzināti tā tiek uzturēta?

 

Deivids: No tā mums laikam neaizbēgt. Pirmkārt jau dziesmas tiek dziedātas franciski. Otrkārt, Bellai pašai ir savas muzikālās ietekmes, jo viņa daudz klausās agrāko gadu franču populārās mūzikas dziedātājus.

Bella: Mēs ar Poci un Fransuā savulaik bijām ļoti aizrāvušies ar trīsdesmito gadu franču mūziku. Tas ir svings, džezs, bet trīsdesmitajos tā skaitījās popmūzika.

Deivids: Franču mūzikā tāda lietu uztvere saglabājās vēl ilgu laiku.

Popmūzikas un džeza saikne pie mums vēsturiski ir ļoti stipra.

Varbūt mūsdienās tas jau ir mazāk izteikti, bet mēs uzturam šo saikni, jo mums tā ir ļoti nozīmīga. Arī Amerikā tāda ir saglabājusies, ko var dzirdēt, ja paklausās, piemēram, jaunāko Kendrika Lamāra (Kendrick Lamar) albumu.

 

 

Ja tiktu uzbūvēta laika mašīna, vai jūs vēlētos aizdoties atpakaļ uz trīsdesmitajiem gadiem un uzspēlēt kādā no Parīzes koncertvietām?

 

Bella: Protams! Ja tas būtu iespējams uz vienu stundu, vienu uzstāšanos.

Deivids: Kā Vudija Alena filmā («Midnight in Paris»)! Bet es patiesībā jau esmu to izdarījis! Kad pirmoreiz redzēju Bellas, Poci un Fransuā uzstāšanos, viņi spēlēja Parīzes koncertvietā, kas saucas «Le Balajo» un ir no gadsimta sākuma saglabājusies deju zāle. Tiešām bija sajūta, ka esmu iegājis trīsdesmitajos gados.

 

 

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz vairāk arī par trim pārējiem grupas kolēģiem, jo šķiet, ka «Paris Combo» skanējumu rada piecas spēcīgas personības!

 

Deivids: Tā arī ir! Mūsu ģitārists Poci ir grupas sirds. Viņš acīmredzami ir muzikāli ļoti ietekmējies no čigānu mūzikas gan Austrumeiropā, gan Andalūzijā, kā arī no čigānu džeza mūzikas, ko pārstāv Džango Reinhārts (Django Reinhardt). Viņam ir saknes Ziemeļāfrikā, kas arī ietekmē viņa spēlēšanas veidu. Bieži vien mēs aranžējam dziesmas, vadoties tieši pēc viņa ritmiskajām idejām. Bundzinieks un arī dziedātājs Fransuā mums ir tāda kā klauna figūra. Savukārt basists Mana ar mums ir piecus gadus un ir labi iedzīvojies mūsu kombo.

 

 

Pirms tam jums bija basists Mano.

 

Deivids: Jā, un tagad ir Mana, nomainījām tikai vienu burtu! (Runa ir par Emanuēlu Šabī (Emmanuel Chabbey) kādreizējā madagaskariešu basista Mano Razanadžato (Mano Razanajato) vietā – aut. piez.). Mēs mēdzam spēlēt ar dažādiem basistiem. Arī nākamajā albumā būs dzirdams gan vēl viens parīziešu, gan austrāliešu basists. Patiesībā nākamajā albumā piedalīsies diezgan daudzi mūziķi no Parīzes skatuves, ieskaitot pat akordeonistu. Albums būs daudz eklektiskāks par iepriekšējo, jo mums patīk paeksperimentēt, sadarbojoties ar citiem mūziķiem, kā jau minēju arī iepriekš.

 

 

Ja piedalīsies arī austrāliešu basists, vai albumā varētu būt ietekmes no, Deivid, tavas dzimtenes mūzikas?

 

Deivids: Es Austrālijā vairāk uzaugu vidē, kurā tika spēlēta brass mūzika. Tā bija spēcīga amatiermūziķu skatuve. Tas mani pamudināja justies mūzikā brīvi, ļauties eksperimentiem, tādēļ ietekme drīzāk ir šāda, nevis kādas specifiskas austrāliešu muzikālās krāsas. Tas, ko es noteikti esmu paņēmis līdzi uz «Paris Combo» no dzimtenes, ir austrāliešu ziņkārība.

 

 

Jūs abi kopā radījāt albumu arī tad, kad grupa bija izjukusi. Kā tas atšķīrās no darbošanās «Paris Combo» sastāvā?

 

Deivids: Kopš mēs ar Bellu satikāmies, vienmēr esam rakstījuši dziesmas kopā. Nekad neesam pārstājuši dziesmas sacerēt un izpildīt dažādos sastāvos. Tādēļ mums bija tikai dabiski turpināt strādāt arī pēc grupas izjukšanas. Tas pat bija ļoti radošs un konstruktīvs periods. Dažas dziesmas, kas tiks iekļautas grupas nākamajā albumā, pat tika sarakstītas tieši tajā periodā. Toreiz tās neierakstījām, tagad to izdarīsim!

 

 

Kādēļ jums tomēr nepieciešams «Paris Combo», ja varat strādāt tik produktīvi kā duets?

 

Deivids: Tīri iepriekš minēto apstākļu dēļ. Ir interesanti sastrādāties spēcīgā komandā, kāda ir «Paris Combo». Ir grūti kaut ko darīt vienatnē. Bellai ir citi projekti, arī man tādi ir, bet ar grupas dalībniekiem mums 20 gadu laikā izveidojusies jau ļoti cieša mijiedarbība. Mums arī savulaik izdevās kļūt diezgan zināmiem, tādēļ tas ir labs braucamais, kurā atkal iesēsties.

 

 

Ar «Paris Combo» saistās arī tāds nepārejoša prieka gars. Par to liecina ne tikai jūsu ieraksti un koncerti, bet arī videoklipi un pat mājas lapa internetā. Kā jūs šo garu uzturat dzīvu?

 

Deivids: Tas ir grupas dalībnieku kopējais gars. Kad atkal sanācām kopā, secinājām, ka tas nekur nav pazudis. Man prieks, ka tu pieminēji arī video, jo mums ir paveicies Parīzē satikt cilvēkus, kuriem šajā jomā ir līdzīgs gars. Tas ir ļoti svarīgi, jo video nozīme turpina augt, pateicoties kaut vai YouTube. Mēs ļoti vēlējāmies, lai attēli atspoguļo mūsu mūziku, to mūsu kopējo garu.

 

 

Bella, vai tu esi arī aktrise, jo, spriežot pēc videoklipos redzamā, tu tikpat labi varētu tēlot kādā spēlfilmā?

 

Bella: O, paldies! «Paris Combo» koncertos ārpus Francijas mēs starp dziesmām mēģinām runāt ar auditoriju angliski, skaidrot dziesmas, bet ar to ir par maz. Nepieciešama arī jautra, amizanta saspēle ar publiku.

Mums koncerti nav tikai dziesmu spēlēšana un muzikāla improvizācija. Tā ir arī mijiedarbība ar publiku.

Deivids: Mēs tieši runājām par grupas garu un koncertos to mēģinām paust visspilgtāk. Mūsu koncertos daudz kas aizgūts no kabarē. Bella vienkārši kautrējas teikt, bet viņa tiešām ir ļoti laba aktrise. Turklāt arī ekselenta dejotāja…

Bella: Vau! To gan nebiju dzirdējusi!

Deivids: Tā ir! Un tas lielā mērā nosaka toni mūsu koncertos, kur nemēģinām vienkārši perfekti nospēlēt. Katrreiz mēģinām radīt to lielā notikuma sajūtu.

 

 

Vai jūsu koncerti Francijā krietni atšķiras no koncertiem citās valstīs?

 

Deivids: Ārpus Francijas mūsu koncerti noteikti ir lielāks piedzīvojums gan mums pašiem, gan publikai. Mums sevi jāparāda košāk, neparastāk, jo pārsvarā publika nezina mūsu dziesmas. Francijā uz mūsu koncertiem bieži nāk cilvēki, kuri ļoti labi zina, kas ir «Paris Combo», un pārzina mūsu repertuāru. Līdz ar to tas prasa atšķirīgas pieejas.

 

 

Ko gaidīt no koncerta «Rīgas Ritmu» festivālā Latvijā?

 

Deivids: Es pat vēl nemāku pateikt. Dodamies ar atvērtu prātu un lūkojam saslēgties ar auditoriju. Tas ir vienīgais pareizais veids, kā to darīt, jo koncerti ir ļoti dažādi. Mēs mēdzam spēlēt gan klubos, gan klasiskās koncertzālēs, gan uz brīvdabas skatuvēm. Arī tas ir ļoti interesanti, jo tev nākas pielāgoties vietai.

 

 

Kas jums šķiet svarīgāk – koncerti vai darbs studijā?

 

Deivids: Kad tu radi albumu, tu rēķinies, ka tas ir kaut kas, kas paliks ļoti ilgu laiku. Vismaz tādas ir cerības. Un tā ir amizanta sajūta. Tu apzinies, ka cilvēki, kuri klausās tavu mūziku, to adaptē, pārvērš par daļu no savas dzīves. Tas ir fantastiski. Fonogramma ir lielisks izgudrojums! No otras puses - koncerts ir notikums. Audiāls, vizuāls, cilvēcisks. Tas var palikt cilvēku prātos un sirdīs, to tikai fiziski nav iespējams paņemt sev līdzi. Tādēļ grūti pateikt, kas ir svarīgāks.

 

 

Pasaules mūzikas grupas, kas uzstājas dažādās pasaules valstīs, parasti daudz labāk izprot cilvēku vienotības sajūtu nekā tās, kas darbojas tikai vienā reģionā. Vai jums ir kādi padomi politiķiem, kuri cenšas cilvēkus nošķirt vienu no otra?

 

Deivids: Tas, ko tu saki, ir absolūta taisnība! Mēs spēlējam ļoti dažādām auditorijām un redzam, kā mūzika spēj cilvēkus vienot jebkur pasaulē. Uzskatu to par lielu privilēģiju. Politiķiem būtu jāsaprot, ka kultūrā ir jāiegulda daudz lielāki līdzekļi, nekā tas tiek darīts. It īpaši kultūras apmaiņā. Tas ir labākais veids, kā ļaut cilvēkiem saprast, ka vēlamies ar viņiem dalīties tajā, kas mums ir svarīgs. Eiropai būtu ļoti svarīgi maksimāli veicināt kultūras apmaiņu gan mūzikā un dejā, gan teātrī un literatūrā

 

 

Ar nepacietību gaidīsim jūs arī Rīgā! Iespējams, ka aizgūsiet kaut ko arī no latviešu tautas mūzikas.

 

Deivids: Labprāt! Atceros, ka Melburnā viens pazīstams vietējās universitātes students mani uzaicināja uzspēlēt latviešu deju vakarā, ko organizēja latviešu kopiena Austrālijā. Tas gan bija diezgan sen, tādēļ man grūti padalīties iespaidos, kā tas īsti bija. Taču mēs ar lielu prieku dosimies uzspēlēt uz Rīgu!

 

 


< Atpakaļ uz aktualitātēm

Tuvākie koncerti
img
Rīgas Dome Live Riga Latvijas Gāze Olainfarm Tele2 Rīgas brīvosta Turtle Vax 360 gradusov