lv en ru

Intervija: Starp tradīciju un inovāciju – pianists Džastins Kauflins

25.06.2016


Intervija: Starp tradīciju un inovāciju – pianists Džastins Kauflins


Festivālā “Rīgas Ritmi” jau drīzumā piedalīsies vairāki pasaulē ievērojami mākslinieki. Viens no viņiem būs arī joprojām par jauno talantu dēvētais amerikāņu džeza pianists Džastins Kauflins (Justin Kauflin). Viņš ir neredzīgs mūziķis ar spēcīgu raksturu un ļoti izjustu skanējumu. Rīgā Džastins sniegs solokoncertu, uzspēlēs arī ar mūsu bigbendu un vēl piedevām pasniegs meistarklasi. Sazvanījāmies ar viņu kādā jūnija pievakarē, kad Ņujorkā vēl bija rīts.
 
 
Sākusies džeza festivālu vasara. Vai Tev patīk tajos spēlēt un parasti nevari vien sagaidīt sezonas sākumu?
 
Absolūti! Man ļoti patīk festivāli. Tajos parasti ir elektrizēta atmosfēra, auditorija ir īpaši atsaucīga. Izteikti tas novērojams Eiropas džeza festivālos. Man patīk ne tikai festivāli, bet arī Eiropa pati par sevi. Braucienus uz turieni vienmēr gaidu ar nepacietību.
 
Kas šobrīd iekļauts tavā mūzikas programmā?
 
Es spēlēju jauktu programmu. Esmu liels standarta repertuāra cienītājs, man tiešām ļoti patīk klasiskais džezs, tādēļ savā programmā vienmēr iekļauju kaut ko no tā. Taču man ir arī savi skaņdarbi, ko vēlos nospēlēt. Īpaši no mana jaunākā albuma “Dedication”. Tāpat spēlēju pāris pavisam jaunas kompozīcijas. Un vēl man patīk spēlēt paša aranžētas kaverversijas. Piemēram, esmu liels “The Beatles” fans!
 
Kura ir labākā “bītlu” dziesma?
 
O-ho-ho-ho-ho! Tas ir grūti. Domas mainās, bet man vienmēr ļoti paticis spēlēt Pola Makartnija (Paul McCartney) dziesmu “She’s Leaving Home”. Man tā patika jau tad, kad biju vēl pavisam jauns. Taču dziesmu ir ļoti daudz. Kad spēlēju solokoncertu, esmu pavisam brīvs un mēdzu spēlēt to, ko jūtu tajā konkrētajā momentā. Tādēļ vēl nemāku pateikt, ko spēlēšu, piemēram, festivālā Rīgā.
 
Rīgā Tu spēlēsi solokoncertu un piedalīsies arī Džeimsa Morisona (James Morrison) un Latvijas Radio bigbenda koncertā “Mare Balticum”. Kas tev patīk vairāk – spēlēt solo vai ar citiem mūziķiem?
 
Man patīk abas pieredzes, jo kaut ko iegūsti jebkurā gadījumā. Solokoncerti man patīk tāpēc, ka tie ir kā tukšs laukums, kurā varu brīvi improvizēt. Emocijas tajā brīdī vienkārši nāk ārā caur mani. Un nevis no manis, bet tieši caur mani. Absolūti izbaudu tos momentus. Tas ir vienlaikus gan aizraujoši, gan biedējoši. Taču tad, kad spēlē ar ansambli, vari izbaudīt enerģiju, saspēli, lietas, ko nevari panākt, kad spēlē viens. Spēlējot grupā, citi mūziķi tevi uz skatuves var pārsteigt ar to, ko dara, tādēļ tā parasti ir lieliska pieredze. Parasti man tas ļauj uzstāties labāk, jo jūtos iedvesmots. 
 
Vai džeza mūziķim uz skatuves var būt arī slikti pārsteigumi?
 
Tas ir ļoti labs jautājums! Tāda iespējamība ir vienmēr. Taču tos droši vien nav pareizi dēvēt par sliktiem pārsteigumiem, jo tie drīzāk ir izaicinājumi. Gluži kā reālajā dzīvē. Neviens nav perfekts, tu mācies adaptēties un pārvērst kaut ko, kas varētu būt slikts, par kaut ko labu, par labu pieredzi vai muzikālu situāciju. Uz skatuves tā mēdz notikt. Nākas saspēlēties ar jauniem mūziķiem un viņi var nebūt “uz tās pašas lapas”. Taču patiesībā tas džezā ir brīnišķīgi, jo tu mācies būt elastīgs. 
 
Arī Herbija Henkoka autobiogrāfijā “Herbie Hancock: Possibilities” ir epizode, kurā tiek runāts par Mailza Deivisa (Miles Davis) pieeju spēlēšanai – viņš mudināja savas grupas mūziķus improvizēt maksimāli brīvi un tad centās eleganti pielāgoties, tādējādi uzturot pats sevī skatuves azartu. Tas laikam ļoti piestāv labam džezmenim!
 
Precīzi! Tā tas tiešām arī ir, tas padara uzstāšanos daudz aizrautīgāku, jo pielāgoties ir jāmācās nemitīgi un ne jau tikai uz skatuves.
 
Koncertā Rīgā kopā ar bigbendu Tu izpildīsi vienu no zināmākajām latviešu tautasdziesmām “Bēdu manu lielu bēdu” Džeimsa Morisona aranžējumā. Dziesma oriģinālā stāsta par bēdu palikšanu zem akmens un iešanu tām pāri dziedot!
 
O! Nezināju šo stāstu, tas izklausās ļoti labi. Tagad vēl vairāk vēlos to nospēlēt! Man vispār ārkārtīgi patīk folkmūzika. Amerikā esmu totāli iemīlējies blūzā. Tas izklausās ļoti līdzīgi – tu turpini dziedāt, lai kādas bēdas tev būtu. Un ierasti tas izklausās diezgan priecīgi, lai arī nācis no sarežģītas pieredzes. 
 
Dziesma tiešām ir dzīvespriecīga, nevis skumja. 
 
Lieliski! Nevaru sagaidīt, kad varēšu to uzspēlēt kopā ar bigbendu!
 
Rīgā pasniegsi arī meistarklasi. Ko sagaidīt no tās? 
 
Vadīšos pēc tā, kādi cilvēki meistarklasē piedalīsies. Jebkurā gadījumā tas ir vairāku lietu sajaukums. Es parasti padalos ar savu pieredzi, pastāstu, no kurienes esmu nācis, kā esmu attīstījis savu karjeru un kļuvis par džeza izpildītāju, kas man ir sanācis un kas nav. Vienmēr ir svarīgi parunāt arī par to. Runājot jau par tīri tehniskām lietām, kas attiecas uz pašu spēlēšanu, pirmais, ko vienmēr uzsveru, ir sajūtas. Arī grūvs, kas ne vienmēr nozīmē tikai svingu vai bekbītu. Runa ir par visu konkrētā brīža sajušanu kopumā. Un nav nozīmes, vai tu spēlē viens vai kopā ar grupu. Tas džeza mūziku padara ļoti īpašu. Pavadot laiku kopā ar Klārku Teriju (Clark Terry), iemācījos, cik džeza valoda ir ekspansīva. Pat tradicionālajā džezā, jo viņš bija tieši šīs skolas pārstāvis. Tāpat viņa muzikālā valoda bija bezgalīga! Es iemācījos ārkārtīgi daudz un vēlos to dot tālāk citiem. Man ļoti paveicās, ka varēju nodibināt tik tiešu kontaktu ar Klārku, tādēļ uzskatu, ka man noteikti ir jādalās ar citiem cilvēkiem. Ne visi var pieredzēt tādu situāciju, kādā biju es. Varēju smelties zināšanas par ļoti jēgpilnu pieeju mūzikas spēlēšanai un jo īpaši džezam.
 
Kas Klārkā Terijā bija vislabākais?
 
Vispirms jau viņš bija Meistars. Viens no labākajiem izpildītājiem. Taču visvairāk man patika viņa nesavtīgums. Tas attiecās uz viņu gan kā mūziķi, gan kā skolotāju. Es domāju, ka tieši tas padarīja viņu par tik īpašu personu un ļāva Klārkam būt tik efektīvam jebkurā lietā, ko viņš darīja. Bija sajūta, ka viņš vienmēr atdevi sevi visu gan saviem studentiem, gan klausītājiem, gan citiem mūziķiem uz skatuves. Viņš nemitīgi deva un viņam bija daudz, ko dot. Klārkam bija neticami daudz entuziasma, kas atbruņoja ikvienu. Esmu ārkārtīgi pateicīgs par to vien, ka varēju tik daudz būt viņam blakus un izbaudīt šo enerģiju.
 
Nesen noskatījos vienu no aizkustinošākajām dokumentālajām filmām, ko bija sanācis redzēt – “Keep on Keepin’ On”. Manuprāt tā spēj ikvienu cilvēku padarīt labāku. Vai vari tam piekrist?
 
Noteikti! Filma lieliski parāda, kāds Klārks bija reālajā dzīvē. Viņš tiešām iedvesmoja cilvēkus kļūt labākiem. Alanam Hiksam (Alan Hicks) izdevās atrast ļoti godīgu veidu, viņš ar komandu vienkārši filmēja un nekur neiejaucās. Esmu ļoti priecīgs, ka filma sanākusi tik patiesa. Tajā arī parādīts, ka liela loma Klārka dzīvē bija viņa sievai Gvenai. Viņi bija kā viena komanda. Arī tādēļ ir labi, ka ir šāda filma, kas cilvēkiem parāda – var dzīvot arī tā. Tas ir ļoti iedvesmojoši.
 
Vai tu bieži satiec Klārka Terija pirmo studentu – Kvinsiju Džonsu (Quincy Jones)?
 
Jā, mēs satiekamies diezgan bieži. Es ik pa laikam lidoju uz Losandželosu un tad mēs vienmēr tiekamies. Viņš arī vienmēr apmeklē manus koncertus, kad esmu ieradies pilsētā. Mēs tiksimies arī pēc manas uzstāšanās Latvijā, jo došos uz Montrē džeza festivālu, kur būs arī viņš. Svinēsim festivāla 50. dzimšanas dienu. Ar viņu kopā vienmēr ir jautri un ir ļoti sirreāli apzināties, ka mēs abi bijām Klārka Terija studenti.
 
Tas tiešām varētu būt amizanti, ņemot vērā, ka Kvinsijam Džonsam ir jau 83 gadi… Vienā no filmas epizodēm Tu ieminies, ka Tev nepatīk Tava skaņa. Vai tagad Tev tā patīk?
 
Es domāju, ka tas ir jautājums par pieaugšanu. Ja tu audz, tu nekad pilnībā neesi apmierināts ar to, kāds esi. Tieši tā man ir ar mūziku. Taču es neesmu ar šo sajūtu apsēsts, kā tas bija tad, kad viņi filmēja. Uztveru to vairāk kā dabisku attīstīšanos. Tagad esmu iemācījies vairāk izbaudīt mācīšanās procesu. Galvenais, lai būtu progress, tad tu vari būt apmierināts ar to, ko esi paveicis līdz šim.
 
Vai Tev patīk ceļot, vai arī jūties komfortablāk, kad jāuzstājas dzimtenē?
 
Esmu laimīgs, kad varu spēlēt mūziku. Lai kur tas būtu, vienmēr esmu pateicīgs, ka man vispār dota tāda iespēja. Eiropā man patīk iepazīt dažādas kultūras. Patīk arī izbaudīt aizrautību ar džezu dažādās pasaules vietās, sajust, kā šī mūzika tiek uztverta. Taču man ļoti patīk spēlēt arī Amerikā. 
 
Kādas ir Tavas labākās atmiņas no koncertiem mājās vai ārzemēs?
 
Tā it kā nav ļoti neparasta lieta, bet nevaru aizmirst vienu reizi manā bērnības pilsētā Virdžīnijbīčā. Tur bija ļoti mazs džeza klubs un es tur spēlēju diezgan bieži. Vienu vakaru sniga sniegs, klubs vēlējās atcelt koncertu, bet divi cilvēki bija ieradušies. Koncerts netika atcelts un mēs spēlējām diviem cilvēkiem, pārim. Un sajūta bija lieliska! Bija jautri, mūzika plūda it kā pati no sevis, viss vienkārši notika. Man tā palikusi atmiņā kā ļoti īpaša pieredze. Tas man uz visiem laikiem ļāva saprast, ka auditorijas izmēram nav nozīmes. Mēs bijām uz skatuves un saslēdzāmies ar cilvēkiem, kuri klausījās.
 
Tie bija divi ļoti laimīgi cilvēki!
 
MĒS bijām ļoti laimīgi! Kad tu tiešām spēlē cilvēkiem, kuri atnākuši tevi paklausīties vienalga kādā skaitā, tu saņem fantastisku enerģiju. Daudzi mēdz to aizmirst. Tā ir divvirzienu iela. Mūziķi dod un klausītāji dod atpakaļ. Tā rodas lieliski koncerti. Un toreiz tie divi cilvēki piedalījās šajā enerģijas apmaiņā, kas to arī padarīja par īpašu koncertu. 
 
Vai Tavs pavadonis – suns Kendija – vienmēr dodas līdzi, ieskaitot arī koncertus?
 
Tā tas parasti ir. Viņa ir vienmēr ar mani, kad esmu Amerikā. Diemžēl ir grūti ceļot ar jebkādu dzīvnieku uz aizjūru zemēm. Joprojām cenšos sakārtot loģistiku, lai varētu ceļot ar Kendiju. Taču katrai valstij ir savi noteikumi. Tā kā mēdzu vienā valstī pavadīt pat tikai divas dienas, ir ļoti sarežģīti noorganizēt Kendijas braukšanu man līdzi. Es arī negribētu, lai viņa visu laiku pavada kaut kādā karantīnā. Šobrīd diemžēl viņa man nevar braukt līdzi. Tad viņai ir brīvdienas. Es gan saku “diemžēl” tikai attiecībā uz sevi, jo brīvdienas Kendija pavada kopā ar savu mīļāko personu – manu mammu. 
 
Tu šogad kļuvi 30 gadus vecs. Vai Tev ir sajūta, ka tas ir daudz, vai arī joprojām kā profesionāls džeza mūziķis jūties ļoti jauns?
 
Es vienmēr jūtos kā mazs bērns vai vismaz students. Tā jutos gan tad, kad pavadīju daudz laika ar Klārku, gan vēlāk. Pārsvarā sanācis būt kopā ar krietni vecākiem mūziķiem. Piemēram, ar Džimiju Hītu (Jimmy Heath) vai Kvinsiju Džonsu. Viņiem ir tik liela un bagātīga dzīves pieredze, ka es vienmēr blakus sajūtos diezgan maziņš. Taču man ar to nav nekādu problēmu. Man patīk vienmēr būt studentam un skatīties augšup uz tādiem meistariem.
 
Tas izklausās ļoti atvērti aizvien jaunām lietām. Kas Tev tomēr ir svarīgāk – sekot džeza tradīcijai vai eksperimentēt ar novatoriskām idejām?
 
Man galvenais ir atrast balansu starp abām šīm pusēm. Nav pat svarīgi, kurā no šiem lauciņiem tu esi nolēmis darboties. Svarīgi ir sajust, kas vispār ir džeza mūzika. Pret to jāizturas ar zināmu cieņu. Tev jāatrod kontakts ar cilvēkiem, kuri jau ir nobruģējuši ceļu uz džezu, padarījuši šo mūziku par to, kas tā ir. Citādi tas nedarbojas, jo tradīcija ir tas, kas palīdz cilvēkiem doties uz priekšu. Ikviens patiesībā vēlas būt daļa no šīs nepārtrauktības, nevis atrasties kaut kur ārpusē. Un tajā pašā laikā džeza tradīcija IR inovācija. Saglabājot cieņu pret pagātni, ir jārealizē džeza mūžīgā pamatideja – jādodas uz priekšu. Tu nedrīksti sajusties iestrēdzis, ir jābūt jauniem izaicinājumiem, jo 20. gadsimts ir pagājis un mēs dzīvojam jaunā laikā.
 
Lai uzturētu sevī sajūtu par tradīciju, noteikti ir arī daudz jāklausās džeza klasikas ieraksti. Piekrīti?
 
O, jā! Pilnībā. Džeza vēsture ir ārkārtīgi bagātīga. Ir kaut kāds iemesls, kāpēc daudzus no tiem vīriem dēvē par Meistariem. Ir jāatrod laiks izpētīt – kāpēc tad viņus tā sauc? Nav runa tikai par tehniskajām spējām. Tas ietver visu – viņu attieksmi pret mūziku, pret sabiedrību, pret  to, kā būt lielam māksliniekam. Mūsdienās šāda mākslas uztveres forma ir nedaudz zudusi. Ja tu vēlies būt liels mākslinieks, tev ir jāspēj ieinteresēt savā mākslā publika. To sauc par profesionālismu. Daudzi, kas mūsdienās beidz koledžu, nedomā tādās kategorijās. Viņi tikai trenējas spēlēt savus instrumentus un domā, ka neko vairāk arī nevajag. Taču patiesībā tā nav pat puse! Tādēļ klasisko ierakstu klausīšanās un studēšana, uzzinot stāstus par šo ierakstu tapšanu, ir ārkārtīgi svarīgas. Vismaz man tas ļoti palīdz atrast saikni ar tiem vīriem.
 
Diennaktī ir 24 stundas. Kaut kad Tev tomēr jāpaspēj arī trenēties klavierspēlē. Cik stundas dienā parasti velti šai nodarbei?
 
Ja es strādāju, tad parasti pavadu pie klavierēm sešas līdz astoņas stundas. Man patīk trenēties, patīk arī komponēt un patīk relaksēties. Varbūt izklausās dīvaini, bet man tas viss notiek pie klavierēm. Gadās dienas, kad pavadu pie klavierēm tikai kādas trīs stundas. Man arī nepatīk pārspīlēt. Kad darbojos, tad ielieku tajā sevi visu, tādēļ, kad pienācis laiks atpūsties, tad metu mieru un nepārspīlēju. Atgriežos pie iesāktā nākamajā dienā atpūties un svaigs. 
 
Tad iedvesma jaunām kompozīcijām rodas tikai spēlējot klavieres vai tomēr tā var Tevi pamodināt arī nakts vidū?
 
Arī tā var notikt. Noteikti. Nekad nezini, kad dzirkstele uzšķilsies. Viena no manām mīļākajām lietām mūsdienās ir balss ierakstītājs mobilajā telefonā. Ja rodas ideja, momentāni to iedziedu telefonā. Kad tieku pie klavierēm, varu uzķert piefiksēto ideju un strādāt ar to tālāk. Taču man patīk arī rast iedvesmu pie klavierēm. Man noteikti nav tādas vienas formulas.
 
Kad nāks klajā Tavs trešais labums un ko no tā sagaidīt?
 
Došos studijā jau pēc dažiem mēnešiem. Es tagad dzīvoju Ņujorkā un šobrīd apzinu mūziķus, kuri gribētu piedalīties mana albuma ierakstā. Šobrīd patiesībā strādāju pie jaunām kompozīcijām un jauniem aranžējumiem. Domāju, ka albums iznāks nākamā gada sākumā. Šobrīd vēl nemāku pateikt, kāda būs albuma koncepcija, tādēļ arī nezinu, kuras kompozīcijas un aranžējumi tajā tiks iekļauti. Es parasti darbojos ar diezgan dažādiem skaņdarbiem un salieku tos albumā atkarībā no kāda kopīgā vēstījuma vai vismaz nosaukuma. 
 
Kā Tu redzi savu karjeru nākotnē?
 
Tas, ko jūlija sākumā darīšu Latvijā, patiesībā ir lieliska ilustrācija tam, ko vēlos darīt arī nākotnē. Vēlos uzstāties, piedalīties dažādos projektos, sadarboties ar dažādiem mūziķiem, kā šajā gadījumā ar Džeimsu Morisonu un Latvijas Radio bigbendu, kā arī noteikti vēlos turpināt darbību izglītošanā. Tā bija liela Klārka dzīves sastāvdaļa un es noteikti vēlos to padarīt arī par lielu savas dzīves daļu.
 
Kā Klārks Terijs Tev teica filmā: “Keep on Keepin’ On!”* Izskatās, ka tas ir kļuvis par tavas dzīves moto.
 
Absolūti! Ir jāturpina kustēties uz priekšu, kas gan cits mums atliek?
 
 
Teksts: Kaspars Zaviļeiskis
 
Filmas nosaukums “Keep on Keepin’ On!”, nozīmē “Turpini turpināt!”*

< Atpakaļ uz aktualitātēm

Rīgas Dome Live Riga Latvijas Gāze Olainfarm Tele2 Rīgas brīvosta Turtle Vax 360 gradusov