Klausos ļoti vecu džezu - saruna ar Čārliju Hanteru

01.11.2019


Klausos ļoti vecu džezu - saruna ar Čārliju Hanteru


15. un 16. novembrī ar diviem koncertiem Latvijā viesosies džeza pasaulē labi zināmais amerikāņu ģitārists Čārlijs Hanters (Charlie Hunter). Sazvanījāmies ar Čārliju Hanteru, lai noskaidrotu, ko sagaidīt koncertos Rīgā, kā izveidojās sadarbība ar Lūsiju un kā viņš uztver šodienas mūzikas pasauli.

 

Vai tu esi labā noskaņojumā kā džeza mūziķis 2019. gadā?

Es neesmu džeza mūziķis, tāpēc vienmēr esmu labā noskaņojumā! Esmu vienkārši mūziķis. Ja godīgi, es nekad neesmu sapratis, ko īsti nozīmē visi tie definējumi - džeza, blūza, roka mūziķis. Izvēlos labāk vienkārši spēlēt mūziku un labi tajā justies. Mūsdienās var atvērt "YouTube" un apskatīties, ko kurš dara un kā dara. Tas pat nav jāizskaidro. Viss ir redzams un dzirdams! Nav nepieciešamības par to gari runāt, jo tas, ko vēlies, jau ir tepat - deguna priekšā.

 

Tevi atzinuši par septiņu un astoņu stīgu ģitārspēles autoritāti. Ar sešām stīgām nepietiek?

Pietiek. Un šobrīd es pat atkal spēlēju sešu stīgu instrumentu, tikai citādāk noskaņotu. Gadiem ilgi spēlēju septiņstīgu ģitāru, varu uz tās uzlikt daudz smagākas stīgas, kas man ļoti patīk. Tas īpaši noder gadījumos, kad jāpavada kāds dziedātājs. Taču patiesībā to, ko daru, var izdarīt uz jebkura instrumenta. Stāsts drīzāk ir par kontrapunktu (domāts vairāku patstāvīgu muzikālo motīvu vienlaicīgs skanējums un attīstība - red.). Tas ir mans centrs, ap ko notiek viss pārējais.

 

Tu vienlaikus spēlē basu, melodiju un iegrūvo funky manierē. Kāpēc tev ir svarīgi visu darīt pašam?

Nedomāju, ka uzskatu to par svarīgu. Man vienkārši patīk to darīt. Patīk pamosties no rīta un domāt, ko es vēl varētu uzlabot savā spēlēšanas manierē. Varētu teikt, ka esmu pats sev pavadošā grupa. Savulaik biju ielu muzikants, tādēļ man piemīt šāda mentalitāte, attieksme pret muzicēšanu. Spēlējot uz ielas desmit un pat divpadsmit stundas, iemācies, kā piesaistīt cilvēku uzmanību, kā likt tam garāmskrienošajam pūlim vismaz uz brīdi tiešām apstāties. Iela bija labākais skolotājs, kāds man bijis.

 

Tu tiešām spēlēji viens pats?

Bija arī tādas reizes, bet vienam pūli ir ļoti grūti apstādināt. Es droši vien varētu to izdarīt tagad, bet tolaik bijām vairāki domubiedri. Tajā skaitā bija dziedātāja, jo tas ļoti palīdz apstādināt cilvēku skrējienu.

 

Tagad tu sadarbojies ar dziedātāju Lūsiju Vudvardu. Kā jūs satikāties un izdomājāt, ka jāmuzicē kopā?

Mums ir kopīgi draugi, grupas "Snarky Puppy" mūziķi un vēl citi. Es ierakstīju albumu kopā ar meksikāņu dziedātāju Silvanu Estradu. Pirms pusotra gada vēlējos doties ar to tūrē, bet viņu neielaida ASV. Man ātri bija jāatrod cita dziedātāja Silvanas vietā. Izrādījās, ka Lūsijas tūre beidzas tieši tad, kad mana sākas. Viņa lēca iekšā un visu izdarīja. Sanāca tiešām lieliski un bija jautri.

 

Izklausās, ka jums tiešām kopā ir jautri un aizraujoši. Šogad pat izdevāt kopīgu albumu "Music! Music! Music!". Vai Rīgas koncertu programma tiks bāzēta uz šā albuma dziesmām?

Jā, bet mums, protams, ir arī daudzas citas dziesmas, ko spēlējam koncertos. Starp citu, Latvijā būs albuma oriģinālais bundzinieks Dereks Filipss, kas ir ļoti reti gadījums. Tūrē parasti spēlējam ar citiem bundziniekiem. Taču ar Dereku esam sastrādājušies gadiem ilgi. Es teiktu - gadus 20. Mums ir gara kopīgā vēsture, viens otru ļoti labi zinām, tāpēc vienmēr izmantojam iespēju uzspēlēt kopā. Viņš ir vienīgais bundzinieks, ko zinu, kurš spēlējis kopā ar tiešām visiem - sākot ar Gregu Osbiju un beidzot ar Henku Viljamsu junioru.

 

Albumā ir neparasta kompozīciju izvēle - radikāli pārveidoti labi zināmu džeza, blūza un R&B mākslinieku skaņdarbi. Ir gan Blind Willie Johnson un Besija Smita, gan Nina Simona un Terenss Trents D'Ārbijs. Kā radās tik plaša muzikālā panorāma?

Man vienkārši patīk visa šī mūzika. Daudz klausos tiešām vecu blūzu. Sāku to klausīties jau bērnībā. Tur vainojama mana mamma. Lūsija savukārt izvēlējās tās dziesmas, kurās ir arī spēcīga lirika. Rezultātā šī ir mūsu abu izvēle, un kopumā sanāca tik tiešām aizraujoši. Terensa Trenta D'Ārbija dziesmu "Wishing Well" biju agrāk spēlējis kopā ar vienu saksofonistu un nolēmu iespēlēt šajā albumā arī to.

 

Izklausās, ka jūs ar Lūsiju apzināti izaicināt viens otru ārpus ierastās muzikālās komforta zonas.

Vispār jau man vienkārši patīk spēlēt mūziku, kurā ir grūvs un blūzs, bet vienmēr vajag sevi pagrūst uz priekšu, lai kļūtu arvien labāks. Es domāju, ka mūsu kopdarbs ar Lūsiju tik tiešām ir kārtējais šāds izaicinājums. Tā tam arī būtu jābūt. Citādi tas kļūtu garlaicīgi ne tikai pašiem, bet arī klausītājiem.

 

Šis būs tavs pirmais koncerts Latvijā. Ko tu parasti sagaidi, dodoties koncertēt uz vēl neapgūtām teritorijām?

Ka būs lieliski! Un esmu pārliecināts, ka Latvijā tieši tā arī būs, jo esmu saticis gana daudz latviešu. Vienmēr ir aizraujoši doties uz kādu jaunu vietu. Man tas dod papildu enerģiju.

 

Kur tu jau esi saticis latviešus?

Amerikā. Mums šeit ir visi iespējamie imigranti, kādus vien var iedomāties! Latvieši nav izņēmums.

 

Rīgā tu pasniegsi arī meistarklasi. Ko no tās sagaidīt un vai tu mēdz tādas pasniegt bieži?

Ik pa laikam sanāk. Man tad patīk uzspēlēt mūziku un vienkārši aprunāties ar cilvēkiem. Noskaidrot arī, kā iet viņiem un ko tieši viņi vēlas uzzināt. Bieži vien es no viņiem iemācos vairāk, nekā viņi no manis. Katram ir sava muzikālā domāšana, tādēļ no citiem var pamācīties dažādas nianses, uztveres īpatnības. Man gan nepatīk, ka tās tiek sauktas par meistarklasēm, jo neuzskatu sevi par sazini kādu Meistaru. Tad būtu jāvingrinās ģitārspēlē no rīta līdz vakaram, bet tas jau būtu klīniski. Es drīzāk izvēlos attīstīt savu piegājienu ģitārspēlei.

 

Ko jaunie mūziķi tik tiešām var iemācīties no pieredzējušiem profesionāļiem?

Katram ir savs ceļojums. Vari atrast vienu lietu, tā tevi noved pie nākamās un beigās tu nonāc tur, kur vispār neesi sevi iedomājies. Ar mani tā ir noticis vairākkārt un notiek joprojām. Turpinu mācīties. Un par skolotājiem vienmēr esmu uzskatījis visdažādākos cilvēkus. Arī, piemēram, 30 gadus par mani jaunākus mūziķus. Viņi spēj pārsteigt, jo piedāvā to, ko tik tiešām neesi gaidījis.

 

Mēdz daudz klausīties arī jauno mūziķu ierakstus, debijas albumus?

Godīgi sakot, ne pārāk. Ja runājam par džezu, tad esmu absolūti vecmodīgs. Klausos ļoti vecu džezu. Mēdzu paklausīties arī jaunāku mūziku, bet laikam esmu jau pārāk vecs... Man tiešām patīk 20. gadu džeza mūzika, vēl varu aizrautīgi klausīties arī 50. un 60. gadu ierakstus.

 

Ko var aizgūt no šiem ierakstiem?

Visu! Tur viss jau ir pateikts. Kad, piemēram, klausies Blind Willie Johnson vai Čārliju Petonu, vai to pašu Lūisu Ārmstrongu, saproti, ka mūzikas tehnoloģijās daudz kas ir mainījies, bet pašā kodolā - nekas! Rokgrupa? Cik daudz roķīgāks tu patiesībā vari būt par to pašu Čārliju Petonu?! Tu vari tikai pagriezt skaļāk, bet ne jau par to ir stāsts. Un nav smagāka rokmūziķa par Blind Willie Johnson. Neviens viņu nepārspēs! Tāpat neviens neizspiedīs no ģitāras vairāk kā Blind Blake. Un kurš no trompetes izdabūs kaut ko vairāk kā Lūiss Ārmstrongs? Instruments mainās, cilvēki ar to dara citādākas lietas, bet tam nav sakara ar tā vietu mūzikas kultūrā un patiesiem ģēnijiem, kas konkrēto instrumentu padarīja tik populāru. Turklāt tad, kad viņi to paveica, tas bija īstajā vietā un laikā, tādēļ arī izklausās tik aizraujoši. Mūsdienās runa ir vairāk par mūzikas skolām, un tas ir kaut kas absolūti cits. Es pats neesmu skolots mūziķis, tādēļ šī sfēra ar mani nerezonē vispār. Labāk ir mācīties no vecajiem ierakstiem... Jaunie ieraksti man jebkurā gadījumā ir par smagu.

 

Pats esi radījis vairāk kā 20 albumus. Kas būs nākamajos 20?

O, to nu gan es neņemšos prognozēt! Ceru, ka vēl daudz kas aizraujošs. Taču nākamais albums arī būs kopā ar Lūsiju un nāks klajā jau janvārī.  

 

Tas nozīmē, ka koncertos Rīgā dzirdēsim dziesmas arī no jūsu otrā kopīgā albuma?

Pilnīgi noteikti! Konkrētus piemērus gan vēl neminēšu. Katram pašam jāatnāk uz koncertu un jānoskaidro, kas tur būs! Taču varu pateikt, ka arī tās būs citu mākslinieku dziesmu kaverversijas.

 

Kādēļ tev šķiet tik interesanti pārveidot citu mūziķu radīto, ja pats arī esi ļoti labs komponists?

Es vienmēr priecājos, kad ir iespēja uzspēlēt labu grūvu. Pilnai laimei man neko daudz vairāk tiešām arī nevajag. Pats esmu sarakstījis daudz labas mūzikas, bet šobrīd man svarīgākais ir vingrināties ģitārspēlē. Esmu nolēmis, ka vēlos spēlēt vēl labāk un vēl vairāk attīstīt savu stilu. Katru dienu spēlēju stundas trīs vai četras. Nav runa par visu dienu. Spēlēju arī bungas. Tas nepieciešams, lai es izklausītos labāk tieši grūvīgajā mūzikā, ar ko nodarbojos.

 

Varbūt kaut kad ieraudzīsim cilvēka-orķestra uzstāšanos - spēlēsi vienlaikus ģitāru un bungas?

Nē, ser, tas nekad nenotiks! Esmu redzējis uz ielām spēlējam tādus vīrus. Viņi, protams, ir lieliski, bet tas arī drīzāk palicis pagātnē.

 

Nobeigumā nedaudz filozofijas. Kas mūzikā ir vislabākais?

Daudz kas. Kad tu spēlē mūziku, vari momentāni sakonektēties ar cilvēkiem jebkurā pasaules vietā. Mūziķi var saprasties bez vārdiem. Tu esi ar viņiem uz viena ceļa un vari iemācīties tādas lietas, par kurām pat nenojauti. Mūzikas zināšanas nodotas tālāk no paaudzes paaudzē un tu apzinies, ka esi uz viena ceļa arī ar visiem pagātnes ģēnijiem. Pat, ja nenopelnīsi ar to daudz naudas, lieliski pavadīsi laiku un būsi sevi piepildījis. Tā ir mūzikas maģija.

 

Teksts: Kaspars Zaviļeiskis

 


< Atpakaļ uz aktualitātēm

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 Adverts Laima Audi Best Music