lv en ru

Mūzika un ģeogrāfija roku rokā - Steinārs Ādnekvams no "Freedoms Trio"

22.05.2019


Mūzika un ģeogrāfija roku rokā - Steinārs Ādnekvams no "Freedoms Trio"


Steinārs Ādnekvams ir virtuozs norvēģu ģitārists, kurš nesteidzīgi apceļojis dažādas valstis, gūstot neatsveramu muzikālo pieredzi, kuras jaudu grupas "Freedoms Trio" sastāvā labprāt nodemonstrēs arī festivālā "Rīgas ritmi" 3. jūlijā Kongresu namā.

 

Aizrautīgo džezmeni būs iespējams satikt arī tās pašas dienas rītā meistarklasē Latvijas Radio 1. studijā. Kā noskaidrojām sarunas laikā, "Freedoms Trio" ir kā nešķirama ģimene, kurā muzikāli viens otru atraduši skandināvu ģitārists, brazīliešu basists un mozambikāņu bundzinieks, lieliski pierādot, ka plašajai mūzikas pasaulei nav nospraustu robežu.

 

Tavā biogrāfijā ir ļoti daudz ģeogrāfijas. Esi daudz ceļojis jau kopš bērnības un turpini to darīt. Kādēļ tā?

Es tiešām jau uzaugu ceļojot, jo ģimene ik pa laikam pārcēlās no vienas valsts uz otru. Man tas nozīmēja daudz vientulības stundu, kā rezultātā iemācījos spēlēt ģitāru. Kā jauns pieaugušais turpināju ceļot, jo biju pieradis būt ziņkārīgs - kas atrodas aiz nākamā stūra, kurp doties tālāk? Kultūras atšķirības, kultūras iedvesmas dažādos pasaules reģionos... Ir labi redzēt pasauli, cik vien iespējams.

 

Pēc tautības esi norvēģis, esi padzīvojis dažādās valstīs, ieskaitot pat Indiju un Brazīliju, tagad dzīvo Zviedrijā. Ko tu dēvē par mājām?

Vispār planētu Zeme! Tagad manas mājas ir Stokholmā, Zviedrijā, bet par savu dzimteni noteikti vienmēr saukšu Norvēģiju.

 

Kā ģitārists esi ieguvis izglītību tieši Stokholmā, bet šķiet, ka tas bija tikai sākums tavai dzīves izglītībai.

Jā, formālo mūzikas izglītību vidusskolas līmenī vispirms ieguvu Stokholmā, pēc tam turpat studēju arī augstskolas līmenī līdz devos iegūt jaunas zināšanas uz Indiju, bet tad nonācu Brazīlijā.

 

Šis teikums laikam izklausās vienkārši tikai tavā pasaulē.

Tā man ir teikuši. Atslēga laikam ir tajā, ka nevajag baidīties. Uz Indiju devos ar papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstīta adrese, un 150 dolāriem kabatā.

 

Piepelnījies arī kā ielu muzikants?

Patiesībā nekad neesmu spēlējis uz ielas, lai arī ik pa laikam biju par to iedomājies. Varbūt pat žēl, jo tā noteikti būtu bijusi diezgan liela jautrība. Taču vienmēr esmu ļoti fokusējies tieši uz mūzikas studēšanu, uz sevis attīstīšanu, izmantojis iespējas uzspēlēt kopā ar visdažādākajiem mūziķiem, kas vēlāk loģiski rezultējās kopīgos ierakstu projektos un koncertos.

 

Nedaudz vēl par Indiju. Ko tieši tu tur devies studēt?

Tā bija spēcīga pieredze. Man jau pirms tam ļoti interesēja indiešu klasiskā mūzika un vispār austrumu mūzika. Iepazinu to pasauli no jazz fusion puses, līdz ar to, tas bija jau konkrēts skatpunkts. Otrajā konservatorijas gadā nolēmu sakontaktēties ar fantastisku indiešu bambusa flautas meistaru un pasniedzēju Hariprasad Chaurasia, lai vienkārši pajautātu kādus padomus muzicēšanā. Sev par pārsteigumu tiku uzaicināts ciemos uz viņa skolu Mumbajā, kur varēju arī palikt. Devos uz turieni ar domu, ka pavadīšu tur vairākus gadus, bet sanāca tā, ka jau pēc dažiem mēnešiem pārcēlos tālāk uz Brazīliju.

 

Juties vīlies, vai bija citi iemesli?

Tiku uzaicināts uz Brazīliju! Bet tie mēneši, ko pavadīju Mumbajā, bija ļoti intensīvi un neparasti. Taču sapratu, ka tas tomēr nav īsti man, jo viss notika ļoti tradicionālā veidā, kas pieprasīja pilnīgu atdošanos tikai šim mācību procesam. Studenti katru dienu sēdēja uz grīdas meistara priekšā un mācījās indiešu muzicēšanu un tās filozofiju. Tā bija lieliska pieredze, ko joprojām nēsāju sirdī līdzi. Tomēr vēlējos spēlēt džezu, rietumnieciskāku mūziku, ko var labi iekrāsot ar austrumniecisko, bet negribēju tai atdoties pilnībā. Nebiju pazīstams arī ar brazīliešu kultūru un mūziku, taču šķita, ka tas būs man atbilstošāk. Tā es nonācu ziemeļaustrumu Brazīlijā, kur pusgadu paliku pie draudzenes ģimenes. Iepazinos ar vietējo kultūru un mūziku, kas man šķita ļoti aizraujoša. Bosanova, samba un vēl citi stili. Tad gan nācās atgriezties Skandināvijā, bet sapratu, ka vēlēšos atkal doties atpakaļ. Tikmēr Zviedrijā saspēlējos ar vietējām brazīliešu mūziķu grupām, uzspēlējām pat vairākus koncertus. Pāris gadus vēlāk tepat Zviedrijā sastapu savu tagadējo sievu, kura ir brazīliete no Pernambuku štata, no Resifi, kas ir tā pati pilsēta, kurā jau biju padzīvojis. Viņai par pārsteigumu es uzstāju, ka mums jāpārceļas uz Brazīliju. Pateicoties viņas diezgan plašajiem kultūras sakariem, es iepazinos ar daudziem vietējiem mūziķiem, gūstot neatsveramu pieredzi. Resifi ir ļoti bagātīga mūzikas kultūras vide.

 

Rezultāts bija divi lieliski albumi - "Abacaxeiro" un "Ecology", kas nāca klajā jau pēc tava ļoti veiksmīgā debijas albuma "Simple Things" izdošanas vēl 2010. gadā Skandināvijā un tapa kopā ar brazīliešu mūziķiem.

Jā, tas bija attiecīgi 2011. un 2014. gadā. Tad es atkal devos mājās uz Skandināviju, jo vēlējos izveikt lielāku Eiropas projektu. Tas saucās "Freedoms Tree" un bija loģisks rezultāts manai uzkrātajai pieredzei. Tas bija kā sapņa piepildījums, kurā piedalījās dažādu tautību un kultūru mūziķi. Par komerciālo aspektu nedomāju. Tad arī satiku tagadējo grupas "Freedoms Trio" bundzinieku Deodato Siquir no Mozambikas. Mani iepazīstināja un mēs momentāni sakonektējāmies, sākām spēlēt kopā. Tobrīd viņš gan patiesībā spēlēja basu. Pēc albuma izdošanas mani iepazīstināja arī ar otro tagadējā "Freedoms Trio" dalībnieku - brazīliešu basistu Rubem Farias. Viņš bija pavisam nesen ieradies Stokholmā, satikāmies, kopā uzspēlējām un tieši tāpat momentāni sakonektējāmies. Piezvanīju Deodato un teicu, ka ir ieradies viens labs basists un ka mums jāuzspēlē kopā, jo tas varētu būt lieliski. Uzspēlējām, saskatījāmies un sapratām, ka tā jau ir grupa. Tā kā ar milzīgo "Freedoms Tree" projektu tūrē braukt nebija iespējams, nosaucām grupu par "Freedoms Trio".

 

Patiesībā tas ir pat ļoti precīzs nosaukums, jo šķiet, ka izsaka pašu tās būtību - brīvību izpausties dažādos veidos, brīvību spēlēt kopā ar ļoti dažādiem mūziķiem.

Tieši tā! Tā ir brīvība pārvietoties, mijiedarboties, izprast vienam otru, lai no kuras pasaules malas katrs būtu nācis. Tas ir ļoti svarīgi.

 

Vairākas reizes minēji, ka tev izdevās sakonektēties ar otru mūziķi. Ko tas īsti nozīmē?

Milzīga nozīme ir bezvārdu kontaktam, līdzīgai perspektīvai un vienam virzienam, kurā ir vēlme doties. Tāpat ir svarīga līdzīga grūva, ritma un harmoniju krāsojuma izjūta. Ja tev otra idejas šķiet saprotamas un aizraujošas, tad ir notikusi sakonektēšanās. Tikai tad tu vari būt godīgs un justies mūzikā brīvi. Tā ir kā ģimene.

 

Kāds īsumā ir Deodato līdzšinējais dzīvesgājums?

Deodato ir dzimis un audzis Maputu, Mozambikā, aparteīda laikā, tādēļ viņa bērnība un jaunība nebija no vieglajām. Viņš nācis no mūziķu ģimenes vairākās paaudzēs, agri sāka spēlēt vietējās grupās un orķestros, kļuva par pieprasītu mūziķi. Deviņdesmito gadu beigās viņš tika uzaicināts uz Kopenhāgenu, Dānijā, kur sāka spēlēt kopā ar lieliskiem turienes mūziķiem, tajā skaitā ar Joe Zawinul projekta dalībniekiem. Viņš ierakstīja vairākus albumus un daudz koncertēja pa Eiropu.

 

Šajā mēnesī kopā dosieties uzspēlēt vairākus koncertus arī viņa dzimtenē Mozambikā. Tā izklausās ļoti jauka ideja.

Jā, es ļoti gaidu šos koncertus. Pasniegsim arī meistarklases, grafiks būs diezgan blīvs. Deodato ir ārkārtīgi priecīgs par šo iespēju.

 

Palūgšu arī īso stāstu par Rubemu.

Viņš dzimis Brazīlijas ziemeļaustrumu pilsētā Salvadorā. Arī viņa bērnība tika aizvadīta grūtos apstākļos. Ģimene pārcēlās uz Sanpaulu, kur viņš kopā ar tēvu sāka muzicēt baznīcā. Visiem ātri kļuva skaidrs, ka Rubems ir ļoti talantīgs un 12 gadu vecumā viņš sāka mācīties vietējā konservatorijā. Tīņa gados viņš jau spēlēja kopā ar daudziem Sanpaulu mūziķiem un grupām. Taču viņš uzreiz bija ļoti nofokusējies tieši uz džeza spēlēšanu, nevis tikai naudas pelnīšanu, kas, protams, vienmēr ir vilinoša iespēja. Un tad viņš pārcēlās uz Stokholmu, kur uzsāka savas ģimenes dzīvi. Tad mēs arī satikāmies.

 

Ko no jūsu trio gaidīt Rīgas koncertā?

Vienā vārdā - enerģiju!

 

Jums ir konkrēta programma vai vadāties pēc apstākļiem un auditorijas?

Abējādi. Mēs koncertējam kopā jau četrus gadus, esam nospēlējuši vairāk kā 150 koncertus, izdevuši divus albumus. Mums izveidojies gana plašs repertuārs. Attiecīgi ļoti labi jūtam viens otru uz skatuves un vairs pirms koncerta netaisām dziesmu sarakstu, ko spēlēsim. Tas ir palicis aiz muguras. Un tā ir lieliska sajūta. Brīvība, kurā katrs var uzņemties iniciatīvu un uzsākt dziesmu. Liela nozīme ir improvizācijai un arī atgriezeniskajai saitei ar publiku. Nākamo skaņdarbu pārsvarā tiešām izvēlamies, vadoties pēc konkrētajā koncertā valdošās atmosfēras. Mums pašiem tā ir viena liela jautrība.

 

Jau klausoties tavā stāstījumā, kļūst skaidrs, ka jūsu koncerti ir lieliski, jo ir jūtama tā muzikālā kaisle un vēlme muzicēt, kas diemžēl piemīt ne visiem.

Bez tās nevar. Tas viss ir stāsts par mīlestību. Arī par vīziju un sapni. Un vēlmi iedvesmot tos, kas atnākuši mūs paklausīties. Viņi savukārt droši var nekautrēties darīt to pašu.

 

Ar Steināru Ādnekvamu sarunājās mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis.

 


< Atpakaļ uz aktualitātēm

Valsts kultūrkapitāla fonds Olainfarm Rīgas brīvosta LR Kultūras Ministrija Latvijas Gāze Rīgas Dome Live Riga Tele2