“Rīgas Ritmi” arī melodisks dubstep – grupa “Catalyst”

03.07.2015


“Rīgas Ritmi” arī melodisks dubstep – grupa “Catalyst”


Starptautiskā mūzikas festivāla “Rīgas Ritmi” programmā nozīmīga vieta atvēlēta Showcase koncertiem. 3. jūlijā Kongresu nama Jauno zāli sapurinās arī apvienība “Catalyst”. Ko īsti sagaidīt un kā tas radies, jautājām grupas kodolam – Kārlim Boreiša-Visockim un Ronaldam Briežkalnam.

 

Kas ir “Catalyst”?

Kārlis: Tā ir mūzika, kas rodas no visām iesaistītajām pusēm. Pamatā esam mēs ar Ronaldu, taču ir vēl mūziķi, kas ir iesaistīti “Catalyst” mūzikas tapšanā. Bet visvienkāršāk uz šo var atbildēt tā, ka “Catalyst” pamatu turam mēs abi un mūsu muzikālās ambīcijas.

 

Kādā stilā? Vai stila nav?

Kārlis: Ir stils. Vistuvāk varētu būt melodiskais dubstep. Taču rāmji ir plaši, jo prātā ienāk visdažādākās idejas. Konkrētas robežas gan mēs sev nenozīmējam.

Ronalds: Es teiktu, ka konkrēta stila mums nav. Vienubrīd varam uztaisīt tā saucamo filmmūziku vai absolūtu dubstep, kaut ko agresīvu, bet nākamajā brīdī – kaut ko ļoti vieglu. Mēs vienkārši radām mūziku, kas konkrētā brīdī nāk ārā.

 

Ja pasaka vārdu dubstep, tad pirmā asociācija varētu būt sekojoša – atnāk džeks ar “Apple” laptopu, attaisa un kaut ko sāk darīties.

Kārlis: Daļēji tā pat ir patiesība. Neviens jau neies spēlēt kaut kādas sekvences “dzīvajā”. Ja to visu savieno ar “dzīvo” instrumentu sastāvu, tad tas veido kopainu.

Ronalds: Tā ir mūsu galvenā filozofija – cenšamies apvienot šīs divas pasaules. Cenšamies iedot to dzīvīgumu, spert tādu lielu, pārdrošu soli. Manuprāt, sanāk labi.

 

Kurš liek kopā elektronisko pusi?

Ronalds: Pamatā Kārlis.

Kārlis: Taču elektronika nenozīmē, ka uz skatuves uzkāpj dīdžejs “Winamp”. Viena lieta ir ieraksts, bet pavisam cita ir uzstāšanās. Visu, ko darām, tomēr cenšamies pasniegt pēc iespējas dzīvāk. Pat to pašu elektroniku.

Ronalds: Šī apvienošana ir liels izaicinājums. Elektronisko pusi vari mājās radīt vairākas dienas, taču pēc tam tas ir veiksmīgi jāapvieno ar “dzīvajiem” instrumentiem uz skatuves, kas ir visgrūtākais. Bet laikam jau nav jēgas tagad iedziļināties tehniskās niansēs.

 

Jā, drīzāk varētu parunāt par to, ko skatītājs var atšķirt un saprast, kas tad tur īsti uz skatuves notiek. Ronalds sēž pie bungām, Kārlis – pie kaut kādiem kloķiem…

Kārlis: Tas ir diezgan precīzs definējums! Vēl uz skatuves mēdz būt ģitārists, vokālists, bet ļoti stingri tas nav noteikts. Atkarīgs no dziesmas.

Ronalds: Galvenais ir šis mūsu divu kodols. Tālāk jau skatāmies, ko mums kurā dziesmā vajag – ģitāru, sieviešu vokālu, vīriešu vokālu… Showcase uz skatuves vienlaikus būsim četri.

 

Kad jūs Rīgā bijāt iesildītāji Ellijas Goldingas koncertā, vokālists jums bija Kaspars Zlidnis. Vai Showcase koncertā viņš nebūs?

Kārlis: Tā bija, bet mēs neesam nodefinēta grupa, kurā Kaspars vienmēr ir vokālists. Visi esam labi draugi, sadarbojamies. Katrs pats plāno savu laiku, bet konkrēti Kaspars nevar būt Showcase koncertā.

 

Ja kādā projektā sadarbojas mūziķi no dažādām grupām, cilvēki cenšas atrast muzikālas asociācijas. Nedzirdot, ko izpilda “Catalyst”, var arī padomāt, ka tas ir “Double Faced Eels” (Ronalds ir bundzinieks) un “Gain Fast” (Kaspars ir vokālists) apvienojums!

(Abi smejas).

Kārlis: Šādas paralēles, protams, vienmēr var vilkt, tas mūziķiem ir kā tāds lāsts.

Ronalds: Mēs varam droši apgalvot, ka tas pilnībā nav saistīts ne ar vienu, ne ar otru. Šī projekta aizsācējs turklāt ir Kārlis, kurš pārējo ir lēnām audzējis ap sevi. Mēs satikāmies jau pirms gadiem padsmit, kad kopā spēlējām grupā “Bruit Monkey”. Kārlis toreiz skrāpēja plates. Pēc tam mūsu ceļi šķīrās, bet tad kaut kā atkal sanācām kopā jau citā griezumā. Sapratām, ka mums ir izteikts viens muzikālais ceļš un intereses.

Kārlis: Tas ir ļoti būtiski, jo izstrādes procesā mēs abi domājam un darām vienu un to pašu. Ja tā nebūtu, tad droši vien mēs ar to kopā nenodarbotos.

 

Ko darīsiet Showcase koncertā? Būsiet tomēr diezgan atšķirīgi no pārējiem.

Kārlis: Mēs gatavojamies parādīt būtībā tikai vienu pusi no mūsu mūzikas.

Ronalds: Mēs tomēr esam mūziķi un šajā gadījumā iekļausim mūsu mūzikā tā sauktos džeza standartus, kas ir dinamika, improvizācija. Iekļausim tos mūsu dziesmās, centīsimies tos apspēlēt, parādot savu iekšējo pasauli.

Kārlis: Mūziķim ir jābūt ar savu skatījumu. Ja tev pasaka vārdu “džezs”, tu uzreiz iedomājies kontrabasu, tumšādainu trompetistu… Taču tam tā nav obligāti jābūt.  

Ronalds: Mēs gan neesam vienīgie Showcase dalībnieki, kurus gluži nevarētu definēt kā džeza mūziķus.

 

Protams, ir arī “Sus Dungo” un “DAGAMBA”, taču tāds elektronikas uzsvars ir jums vienīgajiem.

Kārlis: Tas ir labi, jo tas dzen uz priekšu, padara atšķirīgu.

Ronalds: Arī skatītājiem varētu apnikt sēdēt un klausīties tikai tīru džezu. Mēs beigās iedosim citas skaņas, citu skatījumu.

 

Nav nekāds noslēpums, un “Rīgas ritmu” kontekstā to pat nevar nepieminēt, ka Ronalda tēvs ir Māris Briežkalns. Ronald, vai viņš tev nav mēģinājis teikt, ka būtu labāk uztaisīt kādu džeza sastāvu un tad piedalīties Showcase?

Ronalds: Tā gluži nav. Man vienmēr ir paticis, ka viņš nav centies mani ļoti ierobežot. Viņš man ir ļāvis pašam augt. Protams, ka viņš smīn – šī ir jaunība, izārdīsies, paaugsies, kļūsi gudrāks un atnāksi pie džeza! Grūti teikt, bet pagaidām tiešām esmu muzikālas agresijas pilns. Tēvs ir centies piespēlēt koncertus, kur var uzspēlēt džezu, un esmu tā arī darījis, sanāk, bet šobrīd tas mani neuzrunā.

 

Bet bungas tu spēlē, tātad ej pareizajās pēdās.

Ronalds: Jā, gēni ir ielikti pareizie. Taču to, kā tie attīstīsies, pagaidām grūti pateikt.

 

Paralēli “Catalyst” tu spēlē arī “Double Faced Eels”.

Ronalds: Jā, bet tas nav vienīgais projekts, kurā spēlēju. Sirds gan pieder “Catalyst”. Savulaik piedalījos TV projektos – biju grupās “Zvaigžņu zagļi” un “Jātnieki”. Taču līdz ar pieaugšanu, laiks, ko veltīt kādam projektam, kļūst mazāk. Nākas izvēlēties.

Kārlis: Mūziķiem ir būtiska nianse – kad tev ir gadi 15 līdz kādiem 20 “ar astīti”, bieži vien tev īsti nav nekā jauna, ko pateikt. Visi saka vienu un to pašu. Kad esi uzkrājis kaut kādu dzīves pieredzi, tad beidzot parādās, ko teikt

 

Kāds ir tavs ceļš mūzikā līdz “Catalyst”?

Kārlis: Man ir pilns ciltskoks ar mūziķiem un komponistiem, bet no viņiem būtībā esmu guvis tikai to, ka man bērnībā un jaunībā tika dota muzikālā izglītība – mācījos spēlēt klavieres un ģitāru. Uz tā pamata vienā brīdī sāku ceļu tālāk būvēt pats. Kad esi vēl bērns, tad, protams, nesaproti, kāda velna pēc tev jāiet uz mūzikas skolu un jāmācās tās klavieres? Taču tad vienā brīdī tas aiziet. Es sāku interesēties un nodarboties ar elektronisko mūziku. Sākumā tas bija hiphops un tekstu rakstīšana, vēlāk jau izteikta elektronika, remiksi. Tā sakrājās pieredze un sapratu, ka man nu jau ir, ko teikt. Un gribas to pateikt.

Ronalds: Tas man šķiet mūzikā ir pats svarīgākais – ka tu vēlies kaut ko pateikt un tev ir, ko teikt. Tieši tāpēc man “Catalyst” šķiet kā tāda maza ābelīte, kas ir nobriedusi un tūlīt sāks dot augļus.

 

Būs arī albums?

Ronalds: Mums ir tāds nekur vēl nerakstīts plāns rudenī laist klajā albumu. Būs arī prezentācijas koncerts.

Kārlis: Albumu plānojam jau divus gadus, bet vajadzēja pieslīpēties, atrast kopīgu sistēmu, kā strādāt. Ir vienkārši atnākt un uztaisīt repa albumu ar četrām iecilpotām taktīm, taču šādi sarežģītāki projekti jau prasa gana daudz laika.

Ronalds: Kārlis ir ļoti, ļoti piekasīgs tam, ko viņš rada. Tas, protams, nav slikti.

Kārlis: Vienā brīdī gan katrs gabals ir jāliek mierā, jo piekasīties var nebeidzami. Dziesmu ir sarakstīts diezgan daudz, materiāls ir, bet tagad svarīgākais ir saprast, kā to visu salikt kopā. Nevar vienkārši albumā samest visu pēc kārtas. Rodas jauni gabali, kuri diezgan skaidri neiederas tajā, ko šobrīd vēlamies pateikt albumā, taču vienlaikus repertuārs tādējādi paplašinās.

Ronalds: Pēc gadiem diviem varbūt spēlēsim arī country. Kurš to lai zina?

Kārlis: Par šo gan es ļoti šaubos!

 

Dubstep country gan varētu izklausīties interesanti.

Kārlis: Jā, droši vien.

Ronalds: Galvenais, ka grupai ir dažādi plāni. Šobrīd vēlamies šajā projektā radīt to, kas mums sēž iekšā un ko nevaram realizēt citos projektos. Esam dabūjuši to iespēju beidzot pateikt savu sakāmo, jo citos projektos noteicēji bijuši citi.

Kārlis: Šī sajūta ir ļoti patīkama – esi savā burbulī kaut ko izdomājis un tad vēlies to realizēt. Un tad atnāk Ronalds un saka – nu, nē, tā gan nevajag! Viņš to burbuli pārdur, un rodas vēl kaut kas foršāks, kompromiss. Bet mūsējais. Diezgan skarbi daudziem Latvijas mūziķiem beidzas tās iespējas izpaust sevi vieniem pašiem. Ja tu nespēj uzņemt kaut kādu vērtīgu kritiku un vēlies darīt tikai tā, kā tev patīk vienam, tad tas var beigties diezgan nelāgi.

 

Beigu beigās atbildību var sadalīt uz divi!

Ronalds: Jā, ja kaut kas nav sanācis, tad vainīgi ir abi!

 

Šis patiesībā būtu diezgan interesants jautājums, ko uzdot meistarklasēs – kā pabeigt savu pirmo albumu? Vai plānojat apmeklēt “Rīgas ritmu” meistarklases?

Kārlis: Es ļoti, ļoti daudz ko uzzinu dažādās interneta studijās. Man šķiet, ka internetā šobrīd ir pieejams jebkas.

Ronalds: Tādēļ mēs esam divi. Viņš vairāk darbojas ar datoriem, es pārstāvu dzīvo pusi, tādēļ cītīgi eju uz meistarklasēm.

Kārlis: Man tas “kā pabeigt albumu” vairāk šķiet tāds pasaulīgs jautājums. Albums vienkārši ir jāpabeidz. Problēmas sākas tad, kad nonāc pie kaut kādām tehniskām lietām – miksēšanas, māsterēšanas. Tās ir lietas, par kurām interesējos un ar kurām nodarbojos.

Ronalds: Meistarklases, savukārt, tev dod ieskatu no cita rakursa. No cita cilvēka, no cita kontinenta. Kad Latvijā bija Viktors Vūtens, viņš savā meistarklasē manu muzikālo domāšanu apgrieza kājām gaisā. Tādēļ es vienmēr saku, ka uz meistarklasēm ir jāiet ikvienam mūziķim, kurš vēlas augt. Pats kontakts ar mūziķi vēl pēc meistarklases, kad vari pajautāt papildus jautājumus, ir neatsverams. Man ļoti atmiņā palika arī Džo Džo Meijera meistarklase – viņš savu profesionalitāti pastāstīja tik vienkāršā un saprotamā valodā, kā vienkāršs cilvēks, kurš tikai ir vairāk pieredzējis mūzikā. Šādas tikšanās ļoti uzlādē baterijas. Un man pat kā bundziniekam ir ne mazāk interesanti aiziet arī uz ģitārista meistarklasi, jo stāsts tāpat ir par citas, plašākas pasaules atklāšanu.

 

Un kādus dubstep māksliniekus jūs gribētu redzēt “Rīgas ritmos”?

Kārlis: No dubstep māksliniekiem laikam negribētu redzēt nevienu, lai mēs paliktu vienīgie un būtu ar to unikāli. Bet džeza mākslinieku saraksts varētu būt liels.

Ronalds: Esmu novērojis, ka pat tie cilvēki, kuri ikdienā džezu neklausās, izdzird par kārtējiem “Rīgas ritmiem” un ir gatavi uz festivālu doties. Un nekad neviens nav vīlies! Turklāt stāsts jau nav tikai par džezu, jo pats galvenais ir laba mūzika.


< Atpakaļ uz aktualitātēm

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 Adverts Laima Audi Best Music