Intervija ar džeza pianistu Džastinu Kaflinu. Nav mūzikas bez dzīves pieredzes.

"Atslēgas vārds ir godīgums," uzskata amerikāņu džeza pianists Džastins Kaflins, kurš uzstāsies festivālā Rīgas Ritmi

 

 

 

 

 

Es nevaru redzēt un vizuāli izbaudīt ainavu zemēs, uz kurām ceļoju. Es ar sajūtām tveru, kāda ir gaisotne un noskaņa, ko rada cilvēki un vide. Pat nezinu, kāda tā jāgaida, jo uz Latviju dodos pirmoreiz. Esmu atvērts jauniem iespaidiem un esmu pārliecināts, ka tie būs brīnišķīgi, – stāsta festivāla Rīgas ritmi viesis 30 gadu vecais amerikāņu džeza pianists Džastins Kaflins, kurš 2. jūlijā uzstāsies Rīgas Kongresu namā. 

 

 

Džastins Kaflins 11 gadu vecumā zaudēja redzi, taču jau 15 gadu vecumā bija kļuvis par profesionālu džeza mūziķi, kuru grūti neievērot neparastās muzikalitātes, virtuozitātes un radošās brīvības dēļ. "Viens no talantīgākajiem pianistiem, kāds jebkad dzīvojis uz šīs zemes," teicis Džastina skolotājs, leģendārais džeza trompetists Klārks Terijs (1920–2015), kurš sava mūža pēdējos gadus veltīja jaunā mūziķa skološanai. Par abu sadarbību vēstī filma Keep on Keepin' On, kuras pirmizrāde notika 2014. gada Traibekas filmu festivālā Ņujorkā.

 

 

Džastins Kaflins ir pasaulslavenā mūziķa un producenta Kvinsija Džonsa menedžmenta kompānijas paspārnē. Viņš ir gaidīts visos slavenajos džeza festivālos un pašlaik ieraksta savu trešo albumu. Festivālā Rīgas ritmi Džastins sniegs arī meistarklases. "Es ļoti gribu dzirdēt, kā spēlē studenti Latvijā un bigbends ar multiinstrumentālistu Džeimsu Morisonu, kas uzstāsies koncertā tieši pēc manis," teica pianists sarunā ar KDi.

 

 

Pats uzskatāt, ka jūsu liktenis ir īpašs?

 

Dzīvē mēdz būt dažādas grūtības un pārbaudījumi. Dažreiz fiziskā nozīmē – kā redzes vai dzirdes zaudēšana –, taču ir arī citi izaicinājumi, kurus cilvēki no malas pat nevar pamanīt. Ir grūti ar to samierināties, taču bieži vien šie izaicinājumi ļauj skaidrāk apzināties un mērķtiecīgāk koncentrēties uz to, kas tavā dzīvē ir pa īstam būtisks. Tieši pēc tam, kad biju zaudējis redzi, mūzika kļuva par kaut ko tik nozīmīgu manā dzīvē, tad tik spēcīga kļuva mana vēlēšanās nodoties mūzikai. Kad es pilnībā zaudēju redzi, man bija 11 gadu. Līdz tam, kā jau daudzi puikas šajā vecumā, biju aizrāvies ar sportošanu, basketbolu, man patika spēlēt datorspēles un vēl daudz kas cits. Taču tad viss mainījās, un es pilnībā pārslēdzos uz mūziku. Es sapratu, ko tā man nozīmē, un atkrita viss cits, kas līdz šim bija piesaistījis manu uzmanību. Ja nebūtu kļuvis akls, es varbūt nekļūtu par mūziķi. Tas palīdzēja fokusēties uz vissvarīgāko. Katrā ziņā mūzika daudz agrāk un ātrāk nonāca manas uzmanības centrā.

 

 

Kāpēc klausītāji koncertzālēs un arī mūziķi, aizrautīgi improvizējot, bieži vien mēdz aizvērt acis?

 

Ja cilvēks vēlas būt dziļi iekšā mūzikā, viņš cenšas izslēgt visu, kas var novērst uzmanību. Tas palīdz pilnībā fokusēties uz to, kas šajā brīdī ir būtiskais, un bloķēt visu pārējo pasauli.

 

Jūs netraucēja tas, ka jūsu tikšanās un sarunas ar Klārku Teriju, kas ilga piecus gadus, visu laiku tika filmētas? Tie bija pieci jūsu dzīves gadi, ilgs laiks jaunam cilvēkam!

 

Tā bija unikāla situācija. Dokumentālās filmas Keep on Keepin' On režisors Alans Hiks, kurš pats ir arī bundzinieks, ir mans draugs jau ilgu laiku, jo mēs mācījāmies kopā skolā. Tāpēc man nebija traucējošās sajūtas, ka mūs visu laiku vēro un filmē svešinieks. Ar mums kopā bija draugs. Viņa sabiedrībā es jutos komfortabli. Nav tā, ka es būtu dzīvojis Klārka Terija mājās visu šo laiku. Mēs bieži tikāmies un pavadījām kopā daudz laika. Tā bija lieliska ideja dokumentēt filmā meistara muzicēšanu un dzīves atziņas. Mēs pat īsti nevarējām paredzēt, kad filma varētu būt pabeigta. Pozitīvās atsauksmes tagad sniedz lielu gandarījumu.

 

 

Taču jūs nedzīvojāt Klārka Terija mājās tikai filmas dēļ?

 

Pirmoreiz Klārku Teriju sastapu 2005. gadā, un, starp citu, Alans Hiks bija tas, kurš mūs iepazīstināja. Klārks tobrīd zaudēja redzi, jo sirga ar diabētu. Alans centās viņu uzmundrināt un pārliecināt, ka dzīve turpinās. Viņš iepazīstināja Klārku ar mani, lai es viņu iedrošinātu, pats jau gadiem būdams neredzīgs. Vispirms mēs sākām kopā klausīties mūziku, viņa iemīļotākos ierakstus. Tad viņš jautāja, vai es zinu šo tēmu, un sākām muzicēt kopā – divatā un grupā. Mūsu kontakts kļuva arvien personiskāks un pārauga draudzībā. Tas bija kas vairāk par mūzikas mācīšanu studentam. Es diezgan bieži apciemoju Klārku un paliku pie viņa pāris nedēļu vai ilgāk. Mēs pusdienojām kopā, es vingrinājos, stundām kopā klausījāmies. Es to baudīju. 

Alanam sākotnēji bija nodoms veidot filmu par džeza leģendu Klārku Teriju, taču Klārkam visvairāk patika būt skolotājam, mentoram, dāsni dalīties savā mūziķa un dzīves pieredzē. Ideja filmā atklāt tieši šo aspektu radās vēlāk.

 

 

Jums pašam arī ir tuva skolotāja misija? Gados jaunie mūziķi lielākoties vēlas pilnveidoties, izpausties, piepildīt savu radošo ego.

 

To, cik svarīgi ir dalīties ar citiem tajā, ko proti un esi sapratis, esmu iemācījies no Klārka, kuram tas bija pats galvenais. Turklāt mācot tu pats audz un iegūsti ļoti daudz. Tas ir nozīmīgs mūzikas pastāvēšanas aspekts. Klārks Terijs dega par džeza mūziku un pašaizliedzīgi darīja visu, lai arī citi to sev atklātu.

 

 

Viņš bija laimīgs cilvēks vai vientuļš mākslinieks?

 

Viņš bija laimīgs, vienmēr prieka pilns. Viņš tāds bija pat tad, kad cieta fiziskas sāpes. Viņam bija ļoti grūti, taču viņu iepriecināja un uzmundrināja cilvēki, kuri bija viņa tuvumā.

 

 

Kas nepieciešams, lai jūs justos laimīgs?

 

Ko man vajag? Neko daudz. Mazas lietas, kas dara ikdienu vieglāku. Jūtos laimīgs, ja daru to, kas man patīk. Tā ir muzicēšana un mūzikas radīšana.

 

 

Par ko jūs ar Klārku Teriju runājāt?

 

Par visu! Visnopietnākā mācība, ko no viņa ieguvu, ir, ka mūziķa dzīvē svarīgākais ir būt labam, krietnam cilvēkam: ja būsi slikts cilvēks, tu nekad nebūsi labs mūziķis. Man tās bija ne tikai mūzikas, bet arī dzīves mācībstundas. Lai kļūtu par labu mūziķi, ir nemitīgi jācīnās un jāstrādā ar sevi, tiecoties kļūt par labāku cilvēku.

 

 

Mākslas darbs ir tā radītāja personības spogulis?

 

Tieši tā! Tas atklāj visu. Atslēgas vārds ir godīgums. Tev jābūt godīgam. Nevajag izlikties, censties ielīst citu ādā. Tev jābūt pašam. Mūzika ļoti skaidri atklāj, kas tu patiesībā esi. Pateicoties Klārkam Terijam, es sapratu, ka nav mūzikas bez dzīves pieredzes. Tā ir jaunrades degviela, mūzikas avots. Lai radītu, vispirms ir jādzīvo.  

 

Un ja nu klausoties saproti – šis gan ir nelāgs puisis!

 

Var gadīties arī tā. Tas ir līdzīgi, kā distancējaties dzīvē, sastopoties ar to, ko nevarat pieņemt. Kāds spēlē, un tu saproti – ir OK, bet tas nav domāts man. Taču gadās, ka mūzika skan ļoti agresīvi, izaicina un pauž dažādas emocijas, taču viss ir kārtībā, to ir radījuši jauki cilvēki. Protams, tas vien, ka esi labs cilvēks, negarantē labu mūziku.

 

 

Džezu, kā jau visu, mēdz klasificēt: bībops, hārdbops, frīdžezs, džezroks, fusion, funky, etnodžezs… Kurš plauktiņš jums ir tuvāks?

 

Klasificēšana noder, jo palīdz cilvēkiem orientēties, izvēloties, ko viņi grib vai negrib klausīties. Taču es par to daudz neprātoju. Klausos mūziku, un, ja tā man patīk, tā iet caur mani un iedvesmo. Tad no tās ietekmējos, vai tā būtu akadēmiskā klasika, R&B vai kas cits. Kam jānāk, tas nāks un būs jūtams, kad spēlēju. Džezs taču ir tik fleksibls, tik ļoti dzīvs un mainīgs – ik jaunu vakaru!

 

 

Kāda loma jūsu ceļā ir ģimenei?

 

Uzskatu par lielu dāvanu to, ka piedzimu kuplā piecu bērnu ģimenē. Vecāki mūs vienmēr ļoti atbalstīja un ļāva nodarboties ar to, kas mūs interesē. Man tā bija mūzika, un es nekad nejutos ierobežots. Vecāku attieksme ir ārkārtīgi nozīmīga. Tas bija izšķiroši svarīgi, kad zaudēju redzi.

 

 

Talantīgie cilvēki diemžēl esot visslinkākie. Tā bija arī jūsu problēma?

 

Nē. Talants nav "bezmaksas caurlaide". Ar to nepietiek. Man paveicās ar iedvesmojošiem skolotājiem. Klārks Terijs teica: ja tev ir mērķis un tu zini, ko vēlies sasniegt, ir smagi jāstrādā, jācīnās – jāziedo viss spēks un laiks. Bez atlaidēm! Es ļoti vēlējos kļūt par mūziķi. Varbūt es vienkārši neesmu tik talantīgs, lai būtu slinks?

 

Ar piespiešanu un stingru dresūru var panākt arī pretēju efektu – uz mūžu atbaidīt no mūzikas.

 

Dažreiz gadās arī tā. Būtiskākais ir saprast, ko tu tiešām vēlies darīt.

 

 

Kādu ceļamaizi guvāt no sava pirmā mūzikas instrumenta – vijoles – spēlēšanas? 

 

Tas man devis ārkārtīgi daudz. Sāku mācīties vijoli, kad man bija četri gadi. Man bija brīnišķīga skolotāja, kura strādāja pēc Sudzuki metodes. Viņa atklāja, ka man ir ļoti laba dzirde, un daudz laika veltīja tās attīstīšanai. Tā viņa iztrenēja manu muzikālo atmiņu, un spēju spēlēt pēc atmiņas. Kad kļuvu akls, man tas noderēja, spēlējot klavieres. Spējas un iemaņas, kuras viņa manī izkopa, izrādījās svarīgas, lai es varētu turpināt attīstīties. Tad viņa man teica: tu vari būt gan labs pianists, gan labs vijolnieks, taču izcils tikai tad, ja izvēlēsies vienu no tiem. Es izvēlējos klavieres. Joprojām mācos un turpināšu to darīt visu mūžu.

 

Man bijusi laime sastapt daudzus lieliskus, ļoti nozīmīgus skolotājus. Man īpaši svarīgo mūziķu vidū līdzās Klārkam Terijam noteikti ir pianists Malgrū Millers (1955–2013). Viņš pasniedza Viljama Petersona Universitātē Ņūdžersijā, kur biju iestājies. Es jau agrāk biju klausījies viņa ierakstus un biju liels viņa fans. Kad iepazinu viņu kā personību, mana sajūsma tikai palielinājās. Viņš bija pašaizliedzīgs, laipns, labestīgs un pazemīgs.

 

 

Kā mākslinieka pazemība var sadzīvot ar konkurenci? Džezā nav dzirdēts par skandāliem Holivudas vai operzvaigžņu gaumē.

 

Savstarpējā sacensība, protams, ir. Taču, ja tu vienmēr centies kļūt labāks, tas padara pazemīgāku, jo vienmēr apzinies, cik daudz vēl ir jāstrādā, ko jācenšas sasniegt. Tas vienmēr mani tur pie zemes, un tas ir veselīgi tavam ego.

 

 

Kā mainījusies jūsu dzīve, kopš parakstījāt līgumu ar Kvinsija Džonsa menedžmenta kompāniju?

 

Tas ir ļoti aizraujoši, uzlādējoši. Viņa menedžmenta kompānijas paspārnē esmu trešo gadu, viņš ir lielisks mentors, mūziķis un draugs. Arī viņš labprāt dalās savā pieredzē un gudrībā. Kvinsijs Džonss man devis iespēju daudz ceļot un koncertēt plašākos ūdeņos. Viņa vadībā tapa mans otrais albums Dedication, kas nāca klajā 2015. gada sākumā. Viņš ir pasaulslavens mūziķis un producents, un ir tik iedvesmojoši studijā būt viņa tuvumā! Brīžiem likās, ka sapņoju. Kvinsija Džonsa padomi ir neatsverami, taču biju ļoti pārsteigts, ka pasaulslavenais producents darbā pie mana jaunā albuma neko neuzspieda, ļāva man pilnībā saglabāt savu radošo "es".  

 

 

Rīgā piedāvāsiet jaunu skatījumu uz džeza standartiem vai savas kompozīcijas?

 

Gan vienu, gan otru. Es uzstāšos ar soloprogrammu. Solokoncerti man ļoti patīk, jo tie ir atvērti. Pats varu būt pārsteigts, ko tajos spēlēju. Varbūt to, ko tik tikko esmu dzirdējis. Būs dažas manas kompozīcijas un standarti no klasiskā dziesmu krājuma, jo tur atklājumi nekad nebeigsies. Atskaņoju arī citu mūziku, kura man patīk, piemēram, The Beatles dziesmas. Populārākajām – tādām kā Yesterday – kaverversijas piedāvā daudzi, taču es vēlos atskaņot dziesmas, kuras nav tā nodeldētas. Vēl es vēlos mūzikā parādīt savu katoļa seju – savā stilā spēlēju tradicionālos katoļu baznīcas dziedājumus.

 

 

Viduslaiku gregoriskos dziedājumus?

 

Tik senus ne. Melodijas no tradicionālo baznīcas dziedājumu grāmatas. Svētais Augustīns teicis: tie, kas dzied, lūdz divkārt! Spēlēšana ir manas lūgšanas, tikai bez vārdiem. Mūzika ir brīnišķīgs medijs, jo tā visdziļāk ietiecas mūsu būtībā. Tā ļauj pateikt to, kas vārdos nebūtu iespējams.

 

 

Kā konvertējat džezā savu mīlestību uz Bahu, Šopēnu un Pahelbelu, kuru iemantojāt, gūstot klasiskā mūziķa izglītību?

 

Tā ir brīnišķīga mūzika, ko neierobežo izcelsme – žanrs vai laikmets. Es par to jūsmoju joprojām. Bahs, Šopēns, Čaikovskis un Brāmss mani sajūsmina tāpat kā Djūks Elingtons, Kīts Džerets un citi džeza meistari. Veidi ir atšķirīgi, taču brīnišķīga mūzika ir brīnišķīga mūzika. Tas man ir vissvarīgākais. Man tuva ir jebkura mūzika, kura mani uzrunā un sniedz jaunu atklāsmi. Pirms dažām dienām klausījos Morisu Ravelu, pirms tam – Elingtonu un amerikāņu tautas mūziku.

 

 

Augstāk vērtējat tradīcijas vai meklējumus, eksperimentus?

 

Abu kombināciju. Vēsture ir svarīga: tu nevari iet uz priekšu, ja nezini to, kas, kur un kad mūzikā ir bijis agrāk. Savukārt novatoriski meklējumi virza mūziku tālāk. Lesters Jangs, Čārlijs Pārkers, Džons Koltreins, Brenfords Marsaliss zināja vēsturi un veidoja nākotni. Man noteikti ir jāzina iepriekšējo paaudžu pianistu ieguldījums. Taču ir arī jādomā, kāds būs mans radošais pienesums, mana domāšana. Kas būs tas atšķirīgais, svaigais? Eksperimentus bez pamata, bez saknēm, neviens nesapratīs, un visdrīzāk tie būs muļķīgi, bezjēdzīgi.  

   

 

Kādas ir jūsu attiecības ar elektroniskajiem taustiņinstrumentiem?

 

Es spēlēju klavieres, taču man patīk viss – sintezatori, Fender Rhodes, elektriskās klavieres –, kas piedāvā jaunus izteiksmības veidus un jaunas idejas.

 

 

 

 

Autore: Inese Lūsiņa