lv en ru

Intervija ar vokālo perkusionisti Butterscotch. Nekad nevajag atteikties no saviem sapņiem.

10/07/2013


Intervija ar vokālo perkusionisti Butterscotch. Nekad nevajag atteikties no saviem sapņiem.


Inese Lūsiņa, DIENA. Nekad nevajag atteikties no saviem sapņiem. Visums darbojas mīklainos veidus, palīdzot atrast savu ceļu, ja vien tu tici sev – sarunā uzsver fenomenālā, iedvesmojošā dziedātāja, vokālā perkusioniste Butterscotch, (īstajā vārdā Antuanete Klintone), kura satriecoši spēj pārvaldīt balsi, uzstājoties beatbox žanrā, un vienlaikus spēlējot klavieres, ģitāru un vēl citus mūzikas instrumentus. Kad viņa pusaudzes gados tikko iesāka šādi muzicēt, daudziem un pat viņai pašai tas likās vienkārši traki – crazy! Tagad Butterscotch ir gaidīta skatuves zvaigzne gan prestižos džeza festivālos (Montrē u.c), gan hiphopa pasākumos. 

 

Savu skatuves vārdu Butterscotch ieguvusi, pateicoties dziesmai par saldumiem, ko sacerējusi skolas gados. Taču viņas mūzikā nav ne miņas no banāla saldenuma – tā ir enerģiska, emocionāli pilnsasinīga un ļauj bītboksa dīvai apbrīnojami virtuozi un radoši izpausties plašā stilu un žanru amplitūdā, sākot ar melodiskām džeza balādēm, soulmūziku un vitālu R&B, un beidzot ar nepieradinātu eksperimentālo mūziku un skarbu hiphopu. 27 gadus vecā multimāksliniece plūkusi laurus vairākos starptautiskos bītboksa čempionātos gan Eiropā, gan ASV – uzvarējusi 2005. Gada World Female Beatbox konkursā Leipcigā, bet 2007. gada West Coast Beatbox Bērlijā, ASV, pārliecinoši triumfēja apvienotajā vīriešu un sieviešu kategorijā. Starptautisku popularitāti māksliniecei dāvāja piedalīšanās NBC konkursšovā America’s Got Talent, kurā viņa prezentēja principiāli jaunu stilu – soul mūzikas un bītboksa apvienojumu. Te gan jāteic, ka talantīgā māksliniece nevis demonstrē, bet vienkārši dzīvo mūzikā. Sestdienas 6. jūlija rītā festivāla meistarklasēs Latvijas Radio studijā viņa dalīsies ar jaunajiem mūziķiem savu meistarstiķu noslēpumos.

 

Kā tas vispār ir iespējams (fiziski) – savā klavierpavadījumā dziedāt plūstošā balsī, vienlaikus ar balsi atveidojot sitaminstrumentu beat-box ritmus? Tā muzicējot jūs viena uz skatuves aizstājat veselu džeza trio!

Man nācās sagatavot, trenēt savas smadzenes kā darīt to, kas šķita nenormāli. Un bija milzīgi daudz - tonnām! - jāvingrinās!

 

Un kas tieši būs uzmanības centrā jūsu programmā Rīgā, īstā, reālā trio ansamblī?

Trio sastāvā kopā ar savu basistu Klausu Fišeru un perkusionistu Rhani Krija atskaņošu gan savas dziesmas, gan džeza standartus. 

 

Kā iedomājāties sevi izkopt par cilvēku – orķestri, turklāt līdztekus savas balss "orķestrim" apgūt arī veselu kaudzi mūzikas instrumentu? Bītboksa un hiphopa konkursā (kur vīrieši un sievietes parasti sacenšas atsevišķi), pārspējāt visus stiprā dzimuma virtuozus!

Es nemēdzu pārlieku daudz domāt. Viss kopā ir summa un virsotne visam, ko esmu darījusi agrāk. Tā un iespaidi, kurus esmu guvusi, man palīdzēja nonākt pie jauna muzicēšanas stila. Klavieres es sāku spēlēt, kopš vispār ko apzināti atceros. Gadu gaitā citu pēc cita piepulcēju pārējos mūzikas instrumentus, un kad sāku bītboksot, nolēmu apvienot to visu kopā un tādējādi izveidot jaunu skanējumu. Mani garlaikoja aprobežošanās tikai ar viena instrumenta iespējām, un tas laikam bija iemesls, kas  mani uzvedināja visus apvienot. Es nekad neesmu domājusi tādos jēdzienos kā maskulīns (vīrišķais) vai femīns (sievišķais), es vienkārši daru to, kas man patīk.

 

Cik instrumentus īsti spēlējat?

Es spēlēju klavieres, ģitāru, flautu, saksofonu… Drusku arī basģitāru un bungas. 

 

Vai šis multiinstrumentālisms sakņojas jūsu ģimenes tradīcijās un dzīves veidā? Zinu, ka jūsu māte ir klasiskās klavierspēles pedagoģe.

Esmu visjaunākā piecu bērnu ģimenē. Jau agrā bērnībā vecāki man lika mācīties klavieres, taču drīz vien mēs, visi bērni, spēlējām vēl vismaz vienu vai divus citus mūzikas instrumentus. Mūsu mājās visu laiku skanēja mūzika, un kad man kļuva garlaicīgi, es varēju sevi izklaidēt,  spēlējot pilnīgi visus mūzikas instrumentus, kādi vien bija mūsu mājās.

 

No kuriem mūziķiem - šodienas izpildītājmāksliniekiem un komponistiem vai pagājušo gadsimtu klasiķiem – esat visspēcīgāk iedvesmojusies un ietekmējusies? Vai tiesa, ka viens no favorītiem ir poļu 19. gadsimta romantisma komponists un pianists Frideriks Šopēns?

Mani iemīļotākie mūziķi – skatuves mākslinieki ir Stīvijs Vonders, grupa Earth Wind and Fire, leģendārās džeza dziedātājas Billija Holideja, Ella Ficdžeralda, dziedātājas, komponistes un aktrises Erykah Badu, Džilla Skota, reperis 2pac (leģendārais amerikāņu reperis Tupaks Amaru Šakurs, īsi pirms nāves skatuves vārdu 2pac nomainīja uz Makaveli), Digable Planets, Frideriks Šopēns un Ludvigs van Bēthovens. Kad vēl spēlēju klasisko klavieru repertuāru, man visvairāk patika spēlēt Šopēna skaņdarbus, un sirdij tuvākās bija Bēthovena simfonijas. Bet es arī ļoti mīlu impresionistu, komponistu Klodu Debisī. 

 

Ko jums nozīmē līdzšinējā sadarbība ar džeza slavenībām - taustiņinstrumentālistu Čiku Korea (Chick Corea), basistiem Stenliju Klārku (Stanley Clark), Markusu Milleru (Marcus Miller), Viktoru Vūtenu (Victor Wooten,) bundzinieku Lenijs Vaitu (Lenny White)? Un ar hiphopa māksliniekiem, tādiem kā Random Abiladeze?

Man patīk kaut ko radīt no nekā. Radīt mūziku kopā ar šiem ļoti autoritatīvajiem, leģendārajiem mūziķiem, man nozīmēja, ka sapnis kļuvis par īstenību. Es vēlētos vairāk sadarboties ar hiphopa māksliniekiem un arī ko vairāk izdarīt mūzikā kopā ar vienu no maniem labākajiem draugiem hiphopa mūziķi Rasar, kurš agrāk bija pazīstams kā Random Abiladeze.

 

No vienas puses, esat džeza zvaigzne, taču vienlaikus arī hiphopa un eksperimentālās mūzikas radītāja un izpildītāja – dziedātāja, vokālo perkusiju (bītboksa) virtuoze, multiinstrumentāliste, kā arī mūzikas autore. Kurā jomā jūtaties vislabāk?

Visu šo jomu līdzsvarā! Un dažreiz uz kādu no šiem elementiem fokusējos vairāk, nekā uz citiem. Atklāti sakot, es joprojām mācos un augu visā, ko daru, taču mana specialitāte un raksturīgā pazīme ir savienot to visu kopā, lai radītu jaunu, vienotu skaņu. Tādējādi vislabāk jūtos, kad mūzikā kombinēju, apvienoju divas vai vairāk lietas.

 

Vai spožās uzvaras bītboksa izpildītāju konkursos viesušas pārliecību par konkursu nepieciešamību un neizbēgamību jauna mūziķa karjerā?

Mūzika ir mūzika. Lai gūtu veiksmi mākslās, konkursi nav nepieciešami. Taču tie palīdz iegūt mazāka vai lielāka līmeņa atpazīstamību. Tālākais atkarīgs no tā, kā tu vēlies sevi redzēt un ko tu gribi panākt. 

 

Jutāties satriekta, kad pēc spožā un pārsteidzošā priekšnesuma America’s Got Talent televīzijas konkursšova finālā, kurā ar dziesmas My Fanny Valentine izpildījumu izpelnījāties žūrijas sajūsmu, skatītāji jūs tomēr izbalsoja?

America's Got Talent man bija milzīga parādīšanās platforma, jo to vēroja miljoniem skatītāju. Protams, es gribēju uzvarēt, taču jau konkursa gaitā sapratu, ka uzvara konkursā nebūt nav visbūtiskākais guvums. Es ieguvu plašu auditoriju un pierādīju sev, ka spēju uzstāties ārkārtēji saspringtā gaisotnē. Kad to sapratu, man vairs nevajadzēja balvu, lai tā liktu man sajusties laimīgai.

 

Cik nozīmīgi jūsu oriģinālajā, savrupajā ceļā jums pašai šķiet klasiskās mūziķes pamati? Klasiskā izglītība traucēja, ierobežoja, vai apbruņoja un atraisīja? Stāsta, ka bijāt daudzsološa klasiskā pianiste…

Domāju, ka mūziķiem ir svarīgi zināt mūzikas vēsturi un visus žanrus. Cilvēki neapzinās, ka arī klasiskā mūzika savulaik tika uzlūkota kā pārāk izaicinoša un pat pikanta, līdzīgi kā uztvēra rokenrolu piecdesmitajos gados. Tur bija tik daudz komponistu – ģēniju, un es jautāju sev, kā gan varētu NEBŪT svarīgi mācīties no viņiem?

 

Ko piekodināsiet jaunajiem mūziķiem, pasniedzot meistarklasi Rīgā?

Es viņiem izstāstīšu par to, kas ir bītbokss (beatbox) un kā tas darāms. Vēl es arī izstāstīšu viņiem savu stāstu un to, ka nekad nevajag atteikties no saviem sapņiem. Visums darbojas mīklainos veidus, palīdzot atrast savu ceļu, ja vien tu tici sev.

 


< Atpakaļ uz publikācijām

Rīgas Dome Live Riga Latvijas Gāze Olainfarm Tele2 Rīgas brīvosta Turtle Vax 360 gradusov