Junsuna: Dziedāt savu pašas džezu

08/01/2013


Junsuna: Dziedāt savu pašas džezu

I. Šlāpins, satori.lv

 

Junsuna korejiešu izcelsmes džeza dziedātāja, kas šobrīd dzīvo Francijā, ir ierakstījusi septiņus albumus un 2009. gadā par savu ieguldījumu mākslā saņēmusi Francijas Mākslas un literatūras bruņinieka titulu (Chevalier des Arts et des Lettres). Viņas pēdējais albums "Same Girl" Francijā ir pārdots 50 000 eksemplāros. Junsuna Na viesojās Rīgā, lai dziedātu festivāla "Rīgas Ritmi" ziemas sesijas ietvaros un piekrita intervijai Satori.

Vai jums patīk dziedāt? Un kāpēc jums tas patīk?

Dziedāt man nozīmē sarunāties ar cilvēkiem, kurus es mīlu. Man tas ir dabiski. Kad es esmu uz skatuves, man nav tādas sajūtas, it kā es dziedātu. Man ir sajūta, ka es sarunājos ar draugiem un sniedzu viņiem kādu dāvanu. Tas ir visai dabiski.

Jūs dēvē par džeza dziedātāju. Vai jūs piekrītat šim apzīmējumam?

Kā lai to pasaka... Es mācījos džezu, lai dziedātu to, ko es šobrīd dziedu, tāpēc es varu teikt, ka esmu džeza dziedātāja. Taču mūsdienās džezs vairs nav tikai viens mūzikas žanrs. Tajā vairs nav agrāko robežu, nav vairs atšķirību starp dažādiem mūzikas stiliem. Manā uztverē tas ir sava veida emocionāls spēks, universāla valoda. Jā, man patīk, ka mani tā sauc. Lai arī ir cilvēki, kas neuzskata, ka man ir džeza dziedātājas balss.

Kad jūs sākāt klausīties džezu? Tas notika Korejā?

Nē, tad es neklausījos džezu. Iespējams, ka es dažreiz šo to dzirdēju skanam radio, taču toreiz es nesapratu, ka tas ir džezs. Es sāku studēt džezu un tā ideju tikai tad, kad ierados Francijā. Tas bija diezgan vēlu – 1995. gadā, kad es iestājos džeza skolā.

Kāpēc jūs izvēlējāties tieši Franciju?

Es biju sākusi interesēties par franču šansonu. Es gribēju saprast – ko tas stāsta? Tas bija visai dramatisks žanrs – redzot un dzirdot franču dziedātājus, teiksim, Edīti Pjafu, tas ir ļoti dramatisks skats, pat nezinot franču valodu, ir skaidrs, ka tā ir traģēdija vai gluži otrādi – kas tāds, kas dara tevi laimīgu. Es gribēju saprast un prast franču šansonu, un viens no maniem draugiem mūziķiem pastāstīja, ka Parīzē ir viena no pirmajām džeza skolām Eiropā. Un es nodomāju – varbūt, es varu iemācīties tos abus: džezu un šansonu.

Vai jums ir tuva džeza standartu ideja?

Jā, tas, kas man patiesi patīk džezā, ir tas, ka... Ir visiem zināmas dziesmas, teiksim, "Fly me to the Moon", taču jūs to nodziedāsiet pavisam atšķirīgi, un es to nodziedāšu pavisam atšķirīgi. Tas man patīk. Nav pat svarīgi, kāda veida melodiju jūs dziedat. Jo tas ir džezs, un jūs to varat darīt savā neatkārtojamā manierē. Es dziedu amerikāņu džeza standartu "My favourite things", spēlējot kalimbu, un es to varu uzdrīkstēties, jo tas ir džezs. Ja tas būtu kāds cits mūzikas žanrs, iespējams, es to neuzdrīkstētos. Un to es iemācījos džeza skolā – tu vari būt unikāls. Iesākumā es domāju – varbūt, es esmu pieļāvusi lielu kļūdu, jo man nebija tādas balss kā Ellai Ficdžeraldai vai Sārai Vonai, man nav tādas piesmakušas, dziļas balss, man ir soprāns, un es gribēju teikt, lūdzu, piedodiet, skolotāj, man jāiet prom, es esmu pieņēmusi nepareizu lēmumu, man nav tādas balss. Taču viņi smējās par mani un teica – nē, tu to vari darīt ar to savu pašas balsi, tu vari dziedāt savu pašas džezu. Un tad es sapratu – o, tas tomēr ir bijis pareizais lēmums!

Kā jūs izvēlējāties dziedāt grupas "Metallica" dziesmu "Enter Sandman"? Jūs mēdzat klausīties "Metallica"?

Jā, protams. Mans brālis bija liels "Metallica" fans, un es to bieži dzirdēju mājās, taču toreiz man pat prātā neienāca, ka es šo dziesmu varētu dziedāt. Tas bija ģitārists Ulfs Vakeniuss, kurš kādu dienu ierunājās – varbūt, mēs to varētu izdarīt. Un es teicu – nē, es negribu, lai "Metallica" fani mani nogalina! Ulfs teica – varbūt tomēr pamēģinām? Nu, labi – es teicu. Taču, ja es nebūšu apmierināta ar ierakstu, es to izmetīšu. Kad mēs ierakstījām, producents un mūziķi teica, ka to noteikti vajag iekļaut albumā. 

Kam jūs dodat priekšroku – koncertiem vai darbam studijā?

Man patīk būt uz skatuves – daudz vairāk kā studijā. Taču studijā mēs cenšamies ierakstīt mūziku tā, it kā mēs atrastos publikas priekšā. Manu pēdējo albumu mēs ierakstījām divdesmit četrās stundās. Tas nav komerciāls produkts, mēs vienkārši spēlējām un magnetofona lenta tinās. Tas ir tikpat kā koncertieraksts. Tas mirklis ir svarīgs, tā acumirklīgā ķīmija mūziķu starpā, smalks savstarpējais dialogs – to nav iespējams atkārtot. Es ticu gadījumam un mirkļa izjūtai. Iespējams, ka citreiz būs nepieciešami seši mēneši, lai ierakstītu kaut ko līdzīgu.

Kas šobrīd notiek korejiešu mūzikā? Mēs mazliet zinām par korejiešu kino, taču tikpat kā nemaz par korejiešu mūziku.

Korejā ir ļoti spēcīga tradicionālā mūzika, kas tiek aizsargāta ar valdības atbalstu. Bet citādi – kā jebkur citur mums ir popmūzika, korejiešu pops ir ļoti spēcīgs šobrīd. Un, jā, mums ir internets, tāpēc šī mūzika ir tāda pati, kā visur. Taču korejiešiem patiesi patīk dziedāt un dejot. Tā ir ļoti muzikāla tauta.

Vai jūs varat nosaukt savas mīļākās lietas?

Mīļākās lietas? Tas ir tik grūti! Mana ģimene, jā, tā ir mana mīļākā lieta... Un… es nezinu… tas ir ļoti grūti. Es esmu visai pozitīvs cilvēks, man patīk pilnīgi viss, manas mīļākās lietas ir visur. Būt šeit – tas ir brīnišķīgi! Tas ir tik skaisti! Es esmu pirmoreiz Latvijā un Rīgā, tā kā Rīga ir mana mīļākā lieta šajā brīdī. Tā ir tik pārsteidzoša. Man ļoti žēl, ka palikšu šeit tikai vienu dienu, un man ir jābrauc prom rīt no rīta. Varbūt es atgriezīšos.


< Atpakaļ uz publikācijām

Tuvākie koncerti
img
Rīgas Dome Live Riga Latvijas Gāze Olainfarm Tele2 Rīgas brīvosta Turtle Vax 360 gradusov