Medeski Martin & Wood: Džezs ir brīvības valoda

10/07/2013


Medeski Martin & Wood: Džezs ir brīvības valoda


Ilmārs Šlāpins, SATORI.LV. Mūzikas festivāla "Rīgas Ritmi" ietvaros Rīgā viesojās amerikāņu džeza leģenda Džons Medeski ar grupu "Medeski Martin & Wood". Mēs tikāmies ar Džonu, Biiliju Mārtinu un Krisu Vudu, lai parunātu par džeza mūzikas būtību, improvizāciju un to, kā iespējams lauzt ierakstu kompāniju iedibinātās tradīcijas. Intervija – Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.

 

Mans pirmais jautājums ir par džeza definīciju ko jūs uzskatāt par klasisko džezu? Un vai esat centušies sevi pretstatīt klasiskajam džezam?

Bilijs Mārtins: Džezs un klasiskais džezs ir kategorijas, kuras… es pieņemu, ka klasiskais džezs ir tas, kas ir bijis pirms mums. Tajā ir daudz periodu, kas jau ir iegājuši vēsturē. Un ir daudz lietu, kas nav iegājušas vēsturē. Es nezinu, man ir ārkārtīgi grūti definēt džezu.

Kriss Vuds: Jā, mēs par to nedomājam. Mūs vienkārši aizkustina mūzika, un mēs to spēlējam. Daži no mūsu ietekmes avotiem ir meklējami tajā, ko sauc par klasisko džezu, taču džezs ir sarežģīts termins, un es to esmu daudzkārt teicis. Vieni domā, ka džezs ir Djūks Elingtons, bet citi domā, ka džezs ir Kenijs Džī. Vārdam džezs nav konkrētas nozīmes, tas ir pazaudējis to poētisko vibrāciju, kas tam kādreiz piemita. Mēs esam ietekmējušies no tā, ko cilvēki mēdz dēvēt par klasisko džezu, taču mūs tāpat ir ietekmējis miljons citu lietu – no Āfrikas lauka ierakstiem līdz hip-hopam vai brazīliešu mūzikai, šo sarakstu var turpināt.

Bilijs Mārtins: Tā ir tā saikne, ko var saredzēt starp džezu klasiskā nozīmē un džezu vispār – mēs paņemam šīs dažādās mūzikas valodas, dažādās kultūras un sapludinām tās kopā. Mums patīk viss, kas ir mūzika. Džezs piedzima Amerikas Savienotajās Valstīs no afrikāņu mūzikas, gospeliem, Eiropas instrumentālās mūzikas – tajā ir visas šīs lietas. Un tas joprojām turpina kombinēt dažādas muzikālās valodas, tas arī ir tas, ko mums patīk darīt. To var saukt par fusion, lai gan es arī nezinu, ko tas īsti nozīmē.

Džons Medeski: Jā, tas arī ir jau ir kļuvis par lamuvārdu. Ar vārdiem vispār ir tā, ka tie ar laiku zaudē savu nozīmi. Sākumā tie nozīmē kaut ko labu, bet tad – kaut ko sliktu.

Bilijs Mārtins: …komercializējas.

Džons Medeski: Es nezinu, kāpēc, bet cilvēki lieto tādu jocīgu vārdu savienojumu kā "klasiskais džezs". Tas ir jocīgi – "klasisks" un "džezs". Ar to it kā tiek pateikts, ka ar džezu ir noticis tas pats, kas notika ar klasisko mūziku – tas ir tapis par žanru, kuru iespējams definēt, saglabāt, muzejiskot. Kas attiecas uz mums, mēs cenšamies tam pretoties, mums džezā patīk tas, ka tas vienmēr ir bijis sava veida kausējamais katls – tajā klasiskie Eiropas instrumenti un harmonijas ir apvienotas ar afrikāņu ritmiku un visu to, kas savulaik ir gājis cauri ASV. Un tas džezā ir vissatraucošākais. Mēs esam tāda grupa, kas vienmēr centusies būt neatkarīga, taču mēs nekad neesam centušies sevi kaut kam pretstatīt, mēs negribam sevi pretstatīt džezam vai jebkam citam. Mēs esam mēģinājuši kaut kādā ziņā to pārradīt no savas perspektīvas. Mēs neizspļaujam ārā to, ko ir darījuši citi cilvēki, mēs cenšamies uzturēt dzīvu džeza garu, un šajā procesā piepeši izskatās, ka mēs dumpojamies pret to, kas ir klasiskais džezs. Taču mēs to darām patiesas mīlestības vadīti un cenšoties saglabāt dzīvu tā būtību.

Kriss Vuds: Džezs ir jocīgs vārds, es neesmu bijis klāt, kad tas tika izgudrots, taču, kā man izklausās, tas būtībā nozīmē spontanitāti.

Džons Medeski: Tas nozīmē seksualitāti.

Kriss Vuds: Absolūti!

 

Sākotnēji džezs nozīmēja seksu…

Džons Medeski: Džīz, džez, čess, sekss…

Kriss Vuds: Taču tā ir spontanitāte, un tad, kad jūs sakāt "klasiskais džezs", jūs šo spontanitāti paņemat nost no tā sākotnējās nozīmes. Mēs to saprotam tā, ka atskaņot džezu nav tas pats, kas atskaņot Mocartu vai Brāmsu.

Džons Medeski: Taču tas ir noticis. Šobrīd džezs ir izgājis cauri tik daudziem stiliem, ka cilvēki vienkārši atkārto šos stilus un domā, ka viņi spēlē džezu. Tāpēc mēs vairs netērējam laiku, sakot, ka mēs spēlējam džezu. Jo tas ir bīstami.

Bilijs Mārtins: Un tā ir pārāk gara saruna.

Džons Medeski: Un mēs nevaram vien beigt par to runāt. Ir viens franču kritiķis, kurš apgalvoja, ka džezs ir beidzies ar Albertu Aileru, ka džezs pēc viņa vairs nav attīstījies un tās ir džeza beigas. Ja godīgi, man tas ir vienalga. Es varu piekrist, ka tajā, ko viņš izdarīja, nav vairs iespējams iet tālāk, taču jūs varat iet citā virzienā. Tas, ko mēs cenšamies pateikt, ir – džezs ir tajā, vai gars ir dzīvs, nevis notīs vai formā, vai ritmā. Džezs ir improvizācijā, mūzikas radīšanā šeit un tagad. Un tas mums ir svarīgi.

 

Varbūt džezs nav tajā, kā mūzika tiek radīta vai atskaņota, bet tajā, kā tiek atklātas un izpētītas mūzikas iespēju robežas?

Džons Medeski: Tā ir brīvības valoda. Džezs ir brīvības valoda. Tas tika radīts, lai katrs pats atrastu savu veidu, kā to darīt. Džeza valoda sākotnēji tika radīta šim mērķim. Tagad cilvēki to vairs tā neizmanto, taču sākotnējais mērķis bija tieši tāds. Tas tika radīts atvērts, taču cilvēki cenšas to aizvērt.

Bilijs Mārtins: Tās ir ierakstu kompānijas, kas to dara. Komerciālu mērķu vārdā.

Džons Medeski: Un arī daži mūziķi.

Bilijs Mārtins: Jā, cilvēki, kuri to dara naudas dēļ.

Džons Medeski: "American Idol" ir domāts izklaidei, bet džodžukas mūzika ir domāta dziedināšanai. Un starp šīm divām galējībām ir viss pārējais. Taču džezs var sasniegt vienlaikus abus šos mērķus. Jūs varat pie tā dejot, taču tajā pašā laikā mūzikā notiek kaut kas daudz dziļāks.

Kriss Vuds: Es piekrītu. Vēlmē izklaidēties var būt arī tiekšanās pēc dziedināšanas. Tās ir attāli, taču saistītas lietas.

Bilijs Mārtins: Tāpat kā sarunā. Mēs sarunājamies un... kāda atšķirība, ko es daru – es jūs izklaidēju, es sniedzu informāciju, es saņemu informāciju... Tur ir viss kopā.

Kriss Vuds: Ir cilvēki, kas skatās pornogrāfiju, lai gūtu garīgu pieredzi. Tas ir attāli saistīts, tam var būt atšķirīgi konteksti, taču tā ir tā pati tiekšanās pēc savienošanās – vienalga, ar sevi, ar augstāko garu vai vienam ar otru.

Džons Medeski: Mēs labi zinām, ka džezs var būt arī pati garlaicīgākā mūzika uz šīs planētas. Un tikpat labi – pati transcendentālākā. Taču tāda ir improvizācijas mūzikas daba – dažreiz tā neizdodas, dažreiz tā ir garīga atklāsme. Ne visiem veicas tā, kā Džonam Koltreinam, kam katra skaņa, ko tas izpūta, bija kā atklāsme. Mēs diezgan smagi strādājam, cenšoties uzturēt to svaigu un dzīvu, tas, iespējams, ir vienīgais iemesls, kāpēc mēs joprojām esam kopā kā grupa, jo mēs savācamies un spēlējam, un ikreiz darām to mazliet citādāk, katrs skaņdarba izpildījums ir citādāks. Mums būtu bijis itin viegli kādā brīdī kļūt par tādu fanka un grūva grupu no Ņujorkas, kas spēlē "grūvīgus" meldiņus, taču mēs nekad tam nepieķērāmies. Bilijs to nepieļāva…

Bilijs Mārtins: Jo dažkārt cilvēki mūs tā dzird. Dažkārt mēs paši klausāmies savus ierakstus, un dzirdams – tā ir "mazā fanka un grūva grupiņa"!

Džons Medeski: Jā, stulbā fanka un grūva grupa…

 

Kā jūs atrodat nosaukumus saviem skaņdarbiem?

Bilijs Mārtins: Parasti tie atnāk beigās. Bieži vien – pašā pēdējā brīdī, kad albums jau jādod drukāt. Un tad ienāk prātā kaut kas foršs.

Džons Medeski: Ja tu spēlē instrumentālu mūziku, ne gluži visa pamatā ir kāda ideja vai programmatisks attēls, lieta vai vieta. Mocartam nevajadzēja izdomāt nosaukumus savām sonātēm – bija sonāte numur viens, sonāte numur divi, sonāte numur trīs. Viņam nevajadzēja tām piešķirt nosaukumus "Stīva kreisā kāja" vai "Manas mammas netīrās apakšbikses".

Bilijs Mārtins: Nē, man šķiet, ka viņš patiesībā tā arī darīja!

Džons Medeski: (Smejas) Bet ir tik daudz mūzikas, kam nav asprātīgu nosaukumu. Parasti mūzika atnāk vispirms, un tad mēs domājam, kā to nosaukt.

Bilijs Mārtins: Mūzika nerodas no idejas vai vārda, vai stāsta…

Džons Medeski: Bet no sajūtas.

Bilijs Mārtins: …tā atnāk no nekurienes.

 

Kā jūs nonācāt pie idejas par ierakstu sēriju "Radiolarians"?

Bilijs Mārtins: Tie bija gadalaiku ieraksti. Tāds bija pirmais nosaukuma variants.

Džons Medeski: Mums bija nupat beidzies līgums ar ierakstu kompāniju. Pirms tam mēs izdevām vienu albumu divos gados, tāda bija izdevēju prakse. Bet tad mēs kļuvām brīvi un varējām darīt, ko gribam – kaut vai izdot pa albumam ik mēnesi. Un mēs nolēmām togad ierakstīt vienu albumu katram gadalaikam. Vēl viena ierastā izdevēju prakse bija – izdot albumu un tad sūtīt grupu divus gadus ilgā turnejā, kas šo albumu popularizētu. Šajā ziņā mēs nostājāmies opozīcijā. Mēs nolēmām šo tradīciju lauzt – no sākuma sacerēt mūziku, tad doties turnejā un pēc tam ierakstīt albumu. Jo turnejas laikā mūzika attīstās. Ja jūs ierakstāt albumu un spēlējat to koncertos, mūzika mainās. Mēs no sākuma spēlējām to koncertos un pēc tam ierakstījām – apstākļos, kas bija ļoti pietuvināti koncertam, divās trijās dienās, boom, bang, bang!

 

Vai jūs joprojām mēdzat klausīties mūziku, lai iegūtu zināšanas par to, kas šobrīd notiek?

Bilijs Mārtins: Jā, visu laiku.

Džons Medeski: Jā, lai gūtu iedvesmu. Lai justos labāk.

 

Vai jūs zogat idejas?

Džons Medeski: Visu laiku.

Bilijs Mārtins: Tā taču ir valoda. Vai jūs varat nosargāt to, kas ir pateikts?

Džons Medeski: Bet mēs nezogam, mēs aizņemamies. Lai pēc tam atdotu atpakaļ. Mēs esam kā Robins Huds, mēs dalāmies. Mēs atņemam bagātajiem, kam pieder daudz radošu ideju, un dalāmies ar nabagajiem, kam šo ideju pietrūkst. Un izklaidējam viņus.

 

Kāds ir sagatavošanās process, pirms jūs sākat improvizēt uz skatuves?

Džons Medeski: Tas ir darbs, kura laikā tu uzsūc visu, ko iemācies. Tu uzsūc sevī iespējami vairāk materiāla, taču tad, kad tu dodies spēlēt, tev nav jābūt sagatavotam. Es runāju par sagatavošanos, kas ir kā treniņš – kad tu kāp kalnos, lai pēc tam būtu vieglāk staigāt pa pilsētu. Cita lieta ir viss, ko tu esi pirms tam sevī uzsūcis, absorbējis, uzzinājis. Tu uzsūc un ej, un spēlē!

 

Intervija angļu valodā, video:

http://www.youtube.com/watch?v=sXEdHL3uFTg&feature=player_embedded&list=UUddGP6MeNy-zl7mqyEAuATQ


< Atpakaļ uz publikācijām

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 Adverts Laima Audi Best Music