Trīs dubultkoncerti ar džeza iezīmēm

10/07/2015


Trīs dubultkoncerti ar džeza iezīmēm


Armands Znotiņš, satori.lv

 

Pagājušajā gadā viskarstākajā vasaras laikā daudzskaitlīgs klausītāju loks vairākas dienas pēc kārtas apmeklēja koncertus Kongresu namā. Aizpagājušajā gadā arī. Pirms trim gadiem un vēl senākā pagātnē – tieši tāpat. Īsi sakot – arī 2015. gada jūlijs liecināja par to, ka festivāls "Rīgas ritmi" 15 gadu pastāvēšanas laikā ieguvis publiku, kas atsaucīgi uzņem starptautiski atzītu viesmākslinieku uzstāšanos festivāla vērienīgāko koncertu tradicionālajā norises vietā – Kongresu namā. Arī šoreiz ievērots tas pats princips – katru vakaru divas patstāvīgas, viena otrai sekojošas koncertprogrammas, lai nevienam nebūtu jāsūdzas par džeza mūzikas deficītu. Un arī šogad "Rīgas ritmos" uzstājušās gan Latvijā iepriekš nebijušas un festivāla organizētāju ilgi gaidītas personības, gan mākslinieki, kas Rīgā jau kādreiz muzicējuši un tagad ar prieku atbraukuši atkal. Ne visi no šiem priekšnesumiem atbilda tieši džeza definīcijai, vairākos koncertos brīvi sajaucot soula, tradicionālās mūzikas un akadēmiskās skaņumākslas elementus, taču "Rīgas ritmu" piedāvājums vēstīja par tikpat augstu profesionālo līmeni kā citus gadus. Jādomā, ka ikkatrs klausītājs šeit atrada kaut ko aizraujošu īpaši sev.



Uzreiz jāteic, ka pats pirmais no sešiem koncertiem 2015. gada 2. jūlijā arī vērtējams kā muzikāli bagātīgākais un suģestējošākais. Norvēģu pianists Buge Veseltofts "Rīgas ritmos" uzstājās 2006. gadā, un tagad viņš atgriezies kopā ar mūziķu apvienību "Bugge 'N' Friends" un pavisam jaunu programmu – pēc festivāla vadītāja Māra Briežkalna vārdiem, Veseltofta un viņa domubiedru nupat ierakstītais jaunākais albums tieši uz Kongresu nama skatuves piedzīvojis publisku pirmatskaņojumu. Un priekšnesuma laikā patiešām varēja just, ka repertuārs veidots nevis no daudziem kontrastainiem un savstarpēji nesaistītiem numuriem, bet gan kā muzikāli pārdomāta un piepildīta koncepcija, kas balstīja priekšstatu par neparasti dziļu un inteliģentu sniegumu. Turklāt neiztrūkstot arī citām kvalitātēm – piemēram, emocionālai kaismei.



Aiz pieteikuma "Bugge 'N' Friends" slēpjas septiņu mūziķu ansamblis, kur Bugem Veseltoftam pievienojušies trīs citi norvēģu mākslinieki – Māriuss Reksjē spēlē kontrabasu un basģitāru, Andrēass Bī – roka sitaminstrumentu komplektu, bet Ēriks Holms – citas perkusijas; elektronisko partitūru pārrauga Hoakins Klosēls no ASV, savukārt no Francijas un Turcijas klāt nākuši trompetists Eriks Trifā un saksofonists Ilhans Ersahins. Ņemot vērā šādu respektablu personību sarakstu, vēl jo vairāk priecēja, ka neviens no viņiem necentās izcelties uz citu rēķina un priekšnesumu kopīgi veidoja kā patiesi izkoptu, izsmalcinātu un saliedētu māksliniecisku sadarbību. Līdz ar to "Bugge 'N' Friends" uzstāšanās bija divkārt lieliska – viens no atskaņojuma parametriem izpaudās kā radošo ideju trāpīga sasaukšanās septiņu interpretācijas dalībnieku saspēles ietvaros, intonatīvajiem motīviem, emocionālajiem tēliem, stilistiski pārsteidzošajām atklāsmēm pastāvīgi gūstot daudzdimensionālu, kolorītu un iepriekš neparedzamu īstenojumu, savukārt otrs no mūziķu uzstāšanās rakursiem spilgti vēstīja arī par katra mākslinieka personisko ieguldījumu. Jūtīgas un valdzinošas noskaņas pauda paša Buges Veseltofta taustiņinstrumentu spēle, Hoakina Klosēla, Andrēasa Bī, Māriusa Reksjē un Ērika Holma līdzdalība ļāva saprast, cik pārliecinoši "Bugge 'N' Friends" realizējuši savu konceptuālo ieceri – džeza estētikā un improvizācijās iepludināt elektroniskās skaņumākslas un rokmūzikas iezīmes, bet līdzās Erika Trifā trompetes spēles muzikālajam spriegumam un daudzpusīgumam īpašu uzmanību saistīja arī Ilhana Ersahina tumšie un dūmakainie saksofona tembri. Programma, kurā izskanēja Buges Veseltofta jaundarbi, pārliecināja ne tikai no interpretācijas mākslas, bet arī no kompozicionālā viedokļa, atstājot iespaidu, ka norvēģu mūziķim radošo atradumu ir vairāk nekā pietiekami un tos viņš spēj izvērst piesātinātā un kontrastu caurvītā plaša mēroga formā – un, ja jānosauc kāds piemērs patiesi veiksmīgām mūsdienu džeza jaunatklāsmēm, tad tas būtu tieši šis.

 
Par Esteres Radas koncertu tajā pašā vakarā ir mazāk ko teikt. Uz Latviju atbraukusi ar lielāka apjoma pavadošo grupu (ģitārists Bens Hoze, taustiņinstrumentālists Liors Romano, basģitārists Maikls Gajs, trompetists Inons Perecs, trombonists Maajans Milo, saksofonists Gals Dahans un perkusionists Dans Majo), Izraēlā dzimusī ebreju un etiopiešu cilmes vokāliste un komponiste uzstājās ar programmu, kas nepārprotami apliecināja visu tajā iesaistīto mākslinieku profesionalitāti, taču īpašus pārsteigumus nesniedza. Šis bija viens no tiem "Rīgas ritmu" koncertiem, kur repertuārs izskanēja pilnībā iepriekš sagatavots, ar minimālām atkāpēm no nošuraksta, līdz ar to džeza vietā ar tam neatņemami piederīgo improvizācijas klātbūtni šajā gadījumā stājās kāds cits mūzikas stils. Čikāgas žurnālistu piedāvātais apzīmējums "neosouls" arī būtu realitātei atbilstošākais, klāt pieminot vēl to, ka priekšnesuma instrumentārijs ar trombonu un trompeti sev līdzi nesa norādes uz fanku, savukārt vokālās līnijas – tradicionālās mūzikas iezīmes, saprotams, no Izraēlas un Etiopijas. Un etniskā skaņuraksta elementi šeit bija izvēlēti tādā rakursā, ka ar vienu otru muzikālo numuru, to attiecīgi saīsinot, bezmaz vai varētu piedalīties "Eirovīzijas" dziesmu konkursā. Lai arī 2. jūlija vakarā izskanēja gana kontrastains repertuārs, kur vieta tika atrasta kā liriska, tā enerģiska rakstura motīviem, nevarētu arī teikt, ka Esteres Radas balss uzrunātu ar sevišķu individualitāti – ar šādu tembru apveltītas daudzas džezam vairāk vai mazāk pietuvinātas populārās mūzikas dziedātājas. Tādēļ arī pieļauju, ka Esteres Radas sniegums – gan koncertos, gan skaņu ierakstos – visvairāk ieinteresēs tos, kam tuva ir soula estētika ar nelielu fanka un etnomūzikas piesitienu.

 

Diezgan droši, ka arī trompetistam Paolo Frezu un bandoneonistam Daniēlem di Bonaventuram ir savs domubiedru loks – klausītāji, kuriem īpaši tīk gaišas, poētiskas un meditatīvas noskaņas, kas ietērptas Vidusjūras piekrastes tradicionālajai mūzikai raksturīgās intonācijās. Tiesa, 3. jūlija koncertā abi mūziķi neierobežoja savas izvēles ģeogrāfisko amplitūdu ar Korsiku, Sardīniju un Sicīliju, savām kompozīcijām ierosmi rodot arī Latīņamerikas valstīs – uzreiz gan piesakot, ka argentīniešu tango šoreiz nespēlēs (citiem vārdiem sakot, atstāja to piedevām). Līdz ar to Paolo Frezu un Daniēles di Bonaventuras programmas koncepcija kļuva skaidra jau no paša sākuma, māksliniekiem publiku aicinot ieklausīties klusinātu un lirisku emociju plūdumā, kuru ik pa laikam caurvija kāds ritmiski kaprīzāks vai dinamiski impulsīvāks motīvs. Par trompetista un bandoneonista profesionālo sagatavotību šaubas neradās – katrs no instrumentiem skanēja tīri, dziedoši un niansēti gan soloepizodēs, gan savstarpējā dialogā, diskutablākam drīzāk paliekot jautājumam par repertuāra izveidi, kur kāds aktīvāka un spraigāka rakstura skaņdarbs tomēr būtu nācis par labu. Šoreiz tas izpalika, toties papildus uzmanību raisīja mūziķu pievēršanās pavisam klasiskām partitūrām – diviem Johana Sebastiāna Baha un Džakomo Pučīni darbiem, kur it īpaši tēma no Pučīni operas "Bohēma" Frezu un Bonaventuras versijā palika atmiņā ar dabisku, atraisītu vieglumu pretstatā operdziedātāju interpretācijās bieži vien manāmajam mākslotajam patosam. Un beigās atkal jāraksta – šajā koncertprogrammā no džeza bija vien pāris nelielām improvizācijām radniecīgas epizodes, taču tiem, kuriem tuvs folkloras intonāciju, populārās mūzikas elementu un akadēmiskās skaņumākslas izteiksmes līdzekļu sakausējums trauslā un atturīgā veidolā, itāļu mākslinieku jaunrade noteikti patiks.

 

Tā paša vakara otrajā daļā uz Kongresu nama skatuves kāpa ASV ģitārists, dziedātājs, perkusionists un vienā skaņdarbā arī pianists Rauls Midons. Viņa priekšnesumā bija saklausāma vairāku stilu klātbūtne – soula noskaņas kā pamatvēstījums, nedaudz no džeza eksperimentiem, flamenko pazīmes ģitāras tehnikā, latīņamerikāņu mūzikas melodika un emocionālā ievirze, taču to visu apvienoja mākslinieka personības šarms, radošā aizrautība un profesionālā meistarība. Pirmām kārtām jau suģestēja Raula Midona virtuozitāte – šeit tika izmantotas visas ģitāras spēles iespējas diapazonā no trauksmainām pasāžām un daudzbalsīgām harmonijām līdz pieskārieniem ģitārai kā sitaminstrumentam; arī perkusiju, respektīvi, afrikāņu bungu, skanējumam mūziķa pieeja piešķīra trāpīgām niansēm un kontrastiem caurstrāvotu impulsivitāti; un, protams, ne mazāk saistīja solista tembrāli individualizētā balss, kurā kolorītas krāsas izpaudās ne tikai tenora un falseta, bet arī zemākos reģistros, klāt vēl pieliekot spēju precīzi atveidot trompetes toni. Un uz šī drošā pamata Rauls Midons arī balstīja savas interpretācijas, kur košā un emocionāli aktīvā izjūtu spektrā izgaismojās gan sentimentālas balādes, gan līksmāka rakstura dziedājumi, tādējādi akcentējot mūziķa radošā veikuma oriģinalitāti. Ne viss no solista piedāvātā repertuāra ieinteresēja vienādā mērā – daži skaņdarbi lika ieklausīties rūpīgāk, kamēr citi pēc būtības nepacēlās pāri standarta populārās mūzikas vidusmēram, taču tik spožs un mākslinieciski piepildīts sniegums šim koncertam nenoliedzami piešķīra papildu vērtību. Un jācer, ka Rauls Midons būs viens no tiem mūziķiem, kas festivālā "Rīgas ritmi" atgriezīsies atkal.

 

Vēl viena soloprogramma "Rīgas ritmu" apmeklētājus gaidīja 4. jūlijā, Kongresu namā muzicējot kubiešu pianistam Ramonam Vajem. Arī šeit, tāpat kā Buges Veseltofta un viņa līdzgaitnieku priekšnesumā, publika sastapās ar konceptuāli izsvērtu koncertprogrammu, kuru ar atsevišķiem izņēmumiem veidoja muzikāli daudzpusīgas un iztēli rosinošas oriģinālkompozīcijas, un arī šis koncerts daudz lielākā mērā nekā Esteres Radas vai Raula Midona uzstāšanās atbilda tam, kas tiek tradicionāli gaidīts no džeza, – uz izsmalcinātiem un intonatīvi iezīmīgiem impulsiem balstītu improvizāciju plūsmai, kam piemita ne tikai plastiskas tēlu un noskaņu nianses, bet arī līdzsvarota un gana racionāla mākslinieciskā loģika. Starp citu, divi rakursi Ramona Vajes priekšnesumā ļāva vilkt zināmas paralēles ar Paolo Frezu un Daniēles di Bonaventuras programmu – pirmkārt, repertuāra meditatīvā ievirze, necenšoties klausītāju katrā ziņā pārsteigt ar virtuozitāti un aicinot iedziļināties nopietnās izjūtās un neviennozīmīga rakstura emocionālos strāvojumos, otrkārt, tuvība akadēmiskās mūzikas vēstījumam. Tiesa, Baha un Pučīni transkripciju te nebija (slavenā Leonarda Koena "Hallelujah" gan), taču kubiešu pianista spēlēto skaņdarbu faktūra, harmoniskā valoda un melodiskās līnijas raksturojamas kā visnotaļ impresionistiskas – par to liecināja gan krāšņās akordu vertikāles un komplicētās modālo struktūru maiņas, gan pastāvīgi poētisku jūtu un vērojumu kāpinājumi un atplūdi, vienlaikus saglabājot nedaudz distancētu skatu uz šajā mūzikā notiekošo. Ramons Vaje nepalaida garām iespēju iedzīvināt arī stilistiski un emocionāli atšķirīga rakstura skaņumākslu, visu noslēdzot ar enerģisku rumbu, kas tikai vēl spilgtāk apliecināja, ka 4. jūlijā iepazītais mūziķis ir augstas klases pianists, kas noteikti spēj pienācīgi atspoguļot ļoti dažādos žanros un estētiskās paradigmās radītus skaņdarbus

 

2015. gada "Rīgas ritmu" vasaras koncerti Kongresu namā noslēdzās ar vērienu. Kā jau ierasts, festivāla ietvaros regulāri uzstājas Latvijas Radio bigbends ar kādu slavenu viesmākslinieku, un šoreiz tas bija Ņujorkas baritons Alans Heriss, kopā ar Kārļa Vanaga vadīto bigbendu un "Sinfonietta Rīga" stīgu grupu atskaņojot Netam Kingam Kolam veltītu programmu. Tātad – galvenokārt svinga standartus no ievērojamā 40.–50. gadu džeza vokālista repertuāra, un šī mūzika pilnā mērā deva iespējas Alanam Herisam izpaust viņa rīcībā esošo emocionālo spektru, tembrālās kvalitātes un skatuvisko šarmu. Zināma līdzība ar Raulu Midonu šeit bija, tomēr abu vokālistu balss tonis jūtami atšķiras – Alana Herisa dziedājums saucams par zemāku un piesātinātāku, savukārt muzikālo noskaņu ziņā – par plūstošāku un relaksētāku. Ar prieku jāteic, ka solista iecerēm Latvijas Radio bigbends šoreiz brīvi atsaucās, un ansambļa skanējums kopumā guva saliedētas un viengabalainas aprises, turklāt mūziķu uzstāšanās krāšņumu un valdzinājumu nezaudēja arī soloepizodēs, kurās atsevišķi piedalījās virkne no bigbenda dalībniekiem, īpaši spilgti iezīmējoties vairāku saksofonistu un trompetistu priekšnesumiem. Ansambļa spēlē un dialogā ar solistu veiksmīgi iekļāvās arī stīgu instrumentu muzicēšana, līdz ar to šis džeza klasikas repertuāra iedzīvinājums no visiem skatpunktiem raksturojams kā profesionāli paveikts darbs. Cerot, ka Latvijas Radio bigbends tādu pašu līmeni saglabās turpmākajos koncertos, noslēgumā jāsecina, ka no festivāla "Rīgas ritmi" droši var gaidīt saistošus atklājumus arī nākamajā un aiznākamajā sezonā.


< Atpakaļ uz publikācijām

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 Adverts Laima Audi Best Music