Ar savu ceļu mūzikā jau 19 gados - Ķīnas brīnumbērns A Bu
12.05.2019
Viens no spožākajiem talantiem uz šā gada festivāla "Rīgas Ritmi" skatuvēm būs tikai 19 gadus vecais Ķīnas brīnumbērns A Bu. Pianists, kurš aizraujoši brīvi improvizē un šā gada aprīlī lika apmierināti noelsties pat jauno džezmeņu konkursa "Riga Jazz Stage" žūrijai, kas loģiski piešķīra A Bu pirmo vietu.
6. jūlijā neparastā skatuves vārda un arī talanta īpašnieks uzstāsies Ķīnas džezam veltītā dubultkoncertā Kongresu namā, kur koncertēs arī grupa "Tianchang Band". Festivāla laikā A Bu uzstāsies arī VEF kultūras pilī. Par to, ko sagaidīt no koncertiem Rīgā, par džeza attīstību Ķīnā un studijām Ņujorkā aprunājāmies ar A Bu viņa viesošanās laikā "Riga Jazz Stage".
Visupirms par tavu skatuves vārdu, kas ir diezgan neparasts. Kā tas radās?
Vārdu izdomāja mans tēvs, kad biju vēl pavisam mazs. Varbūt pat tikai gadu vecs. Kad biju bēbis, radīju skaņas, kas izklausījās tieši tā. Iesaukai nav nekādas citas konkrētas nozīmes. Taču tā mani sauca gan tēvs, gan citi ģimenes locekļi un pat tuvi draugi. Tikai skolā tika izmantots mans īstais vārds (Liang Dai - red. piez.). Taču A Bu jau iegājies gandrīz kā mans oficiālais vārds.
Tēva ietekme uz tavu profesionālo dzīvi saistīta ne tikai ar pseidonīma izdomāšanu. Viņš ir arī mūzikas kolekcionārs, kurš ierādījis daudz ko neparastu.
Viņš nav gluži melomāns, nav mūziķis, bet saprot mūziku kā cilvēks, kuru tā tiešām iepriecina. Viņš to klausās ļoti daudz. Taču manā ģimenē līdz šim nebija neviens mūziķis. Esmu tāds pirmais. Tēvs strādā Ķīnas aviokompānijā. Mamma strādāja celtniecības kompānijā.
Kā tad tu kļuvi par mūziķi, pianistu?
Pēdējo divdesmit, īpaši desmit gadu laikā Ķīnas valdība ļoti veicina bērnu izglītošanos mūzikā. Uz to tiek likts liels uzsvars. Viens no galvenajiem iemesliem bija slavens ķīniešu pianists Lang Lang, kurš studēja deviņdesmitajos gados un izveidoja lielu, starptautisku karjeru klasiskajā mūzikā. Vecāki daudz vairāk sāka sūtīt bērnus mūzikas skolās. Tās arī saradās gandrīz katrā pilsētā. Es studēju Centrālajā Konservatorijā, kas ir galvaspilsētā Pekinā. Tur grib iestāties ļoti daudzi, konkurence ir milzīga.
Pirmoreiz tu pie klavierēm piesēdies četru gadu vecumā. Kas notika? Uzreiz iepatikās?
Pašu pirmo pieskārienu klavierēm īsti neatceros. Bet pirmās klavieres man nopirka tēvs. Vietējā klavieru veikalā. Centos radīt dažādas skaņas, kaut ko nospēlēt. To atceros. Taču tēvam bija nodoms virzīt mani uz mūziķa karjeru.
Tiešām tā arī apsēdies un sāki cītīgi mācīties, vai tomēr bija vēlēšanās skriet ārā spēlēt futbolu vai darīt ko tamlīdzīgu?
Bija dažādi. Iesākumā klavieres bija vienkārši priekam. Man nebija obligāti pie tām jāsēž un ilgi jāspēlē. Taču astoņu, deviņu gadu vecumā vajadzēja izlemt, vai tiešām mācīšos mūziku, vai nē. Tika nolemts, ka iešu uz Konservatoriju un pēkšņi man nācās tiešām daudz laika pavadīt pie klavierēm. Trenēšanās, protams, vairs nebija prieks, tas bija apgrūtinoši. Pēcāk man iepatikās spēlēt arvien vairāk. It īpaši kopā ar skolas biedriem. Spēlējām ne jau tikai klasisko mūziku, bet arī daudz ko citu. Galvenais lūzums man bija 13 gadu vecumā, kad biju nedaudz paspēlējis arī džezu. Mani iepazīstināja ar latīņu džeza pianista Michel Camilo ierakstiem. Viņš ir no Dominikānas Republikas un spēlē ļoti kaislīgi. Tas nav tāds ierastais svinga džezs, bet daudz ritmiskāks, latīņamerikāniskāks, ar ietekmi no Kubas mūzikas. Mani tas gars tiešām aizgrāba. Pats fakts, ka viņš vienmēr brīvi improvizēja. Spēlēja, kas bija prātā. Sāku to sajust pats. Sapratu, ka varu apsēsties pie klavierēm un likt kaut kam rasties tieši tajā brīdī.
Vai Ķīnā ir normāli sākt studijas Konservatorijā deviņu gadu vecumā, kā tas bija tavā gadījumā?
Tas ir puslīdz normāli, jo runa ir par agrīnajām Konservatorijas studijām. Tas nav milzu uzņēmums, tā mēdz notikt, taču runa, protams, ir par konkrētām spējām.
Sauksim tās par talantu.
Jā, tā to var nodēvēt. Es gan nedomāju, ka vecāki tajā brīdī domāja, ka man ir kāds īpašs talants. Viņi vienkārši vēlējās, lai mācos mūziku, un atrada ļoti labus skolotājus, kas palīdzēja sagatavoties iestāšanās eksāmeniem.
Tu studēji un patiesībā joprojām studē tieši klasisko mūziku. Pedagogi nav dusmojušies, ka tik daudz aizraujies arī ar džezu?
Īsti nē, turklāt man paralēli bijuši arī tieši džeza skolotāji. Tēvs pazīst ļoti labus mūziķus un pedagogus, pateicoties savam darbam aviokompānijā. Viņš mani iepazīstināja, skolotāji parādīja improvizācijas iespējas džezā. Sākumā es gan godīgi nesapratu, kas īsti ir džezs. Taču pie viena skolotāja sāku iet mācīties regulāri divreiz mēnesī. Un tā apmēram trīs gadus. Sāku sajust, ka pats varu improvizēt.
Tu joprojām spēlē gan klasisko, gan džeza mūziku. Kā tu saglabā paralēlu interesi par abām?
Man bija periods, kad biju pilnībā aizrāvies ar džezu un nevēlējos vairs spēlēt klasisko mūziku. Tas brīdis, kad saproti, ka vari vienkārši spēlēt pats savu mūziku un neskatīties kāda cita sarakstītās notīs, ir ļoti vilinošs. Taču pēc brīža es atkal sapratu, ka klasiskās mūzikas spēlēšana man palīdz džeza improvizācijās. Tas ir lielisks treniņš. Un tā ir arī vēsture. Beigu beigās klasiskā mūzika bija krietni pirms džeza. Tādēļ esmu saglabājis abus žanrus.
Ķīnā ir sava augoša džeza skatuve. Esi spēlējis arī, piemēram, vietējiem labi zināmajā "East Shore Live Jazz Cafe" Pekinā.
Jā. Tā patiesībā ir jau ļoti veca vieta. Neliels džeza klubs. Bet populārs, jo īpašnieks Liu Yuan pārstāv vēl pašu pirmo Ķīnas džeza mūziķu paaudzi. Viņš ir saksofonists, kurš šo vietu atvēra 2006. gadā. Tagad Pekinā savu klubu jau atvēris pat leģendārais amerikāņu leibls "Blue Note"! Tas ir līdzīgs kā Ņujorkā, taču lielāks. Uz turieni regulāri tiek aicināti starptautiski zināmi mākslinieki. Pēdējo gadu laikā Ķīnā saradušies arī daudzi džeza festivāli.
Tas nozīmē, ka tu varētu dzīvot un strādāt Pekinā kā džeza mūziķis.
Varētu, bet es neteiktu, ka džeza skatuve ir liela. Tā joprojām attīstās. Īpaši var just interesi par džezu daudzu jauniešu vidū.
Tu studē prestižajā Džuljarda skolā Ņujorkā. Kā nonāci Amerikā?
Aizbraucu uz Ņujorku jau 2014. gadā. Iestājos pirmskoledžas programmā. Koledžā sāku mācīties pagājušogad. Tā šķita īstā izvēle.
Ņujorka joprojām ir džeza pilsēta?
Ir, ir. Man gan nesanāk diez ko daudz uzspēlēt tieši džezu, jo studēju tomēr klasisko mūziku, bet esmu pāris reizes uzstājies "Blue Note" klubā un vēl dažās citās vietās. Noteikti neesmu tāds tipiskais Ņujorkas džezmenis, jo lielākoties trenējos klasiskās mūzikas studiju vajadzībām.
Ja tu tagad piesēstos pie klavierēm, kas būtu pirmais, ko vēlētos uzspēlēt?
Tas ļoti atkarīgs no situācijas. Un es nemācētu atbildēt pirms sāktu spēlēt. Lielākoties tagad spēlēju džeza koncertus. It īpaši, ja runa ir par solo koncertiem. Un tajos man nav fiksētas programmas. Es improvizēju uz skatuves. Ir svarīgi, kāda ir skaņa konkrētajā uzstāšanās vietā un brīdī. Vide un atmosfēra rada sajūtu par improvizāciju. Tas man pašam šķiet ļoti interesanti.
Tu esi drīzāk solo pianists, vai tev tomēr patīk spēlēt arī ar trio, kvartetu, orķestri?
Man patīk spēlēt visādi. Vienkārši patīk spēlēt!
Viens no dzīves spilgtākajiem mirkļiem droši vien ir uzstāšanās kopā ar amerikāņu leģendāro džeza pianistu Chick Corea festivālā Ķīnā.
Noteikti. Tas bija "JZ" festivāla atklāšanā, kur viņš spēlēja savu solo koncertu. Es pievienojos otrajā daļā. Paimprovizējām, spēlējot četrrocīgi. Man bija 14 gadu un es pat īsti nesapratu, ko spēlēju. Tikai nesen biju sācis reāli nodarboties arī ar džezu. Man Pekinā bija nodibināts savs trio un mēs bijām izbraukuši tūrē pa gandrīz visām lielākajām Ķīnas pilsētām.
Tu esi ierakstījis divus trio albumus - vienu ar Ķīnas mūziķiem, otru ar amerikāņiem. Abus gan izdeva vācu kompānija "Sennheiser" (primāri mikrofonu un stereo austiņu ražotājs - red. piez.).
Stāsts ir par vienu konkrētu cilvēku - Marc Vincent. Viņš bija "Sennheiser" Ķīnas filiāles boss, lai arī pats ir Kanādas francūzis. Marks mani pirmoreiz ieraudzīja, kad kopā ar bigbendu uzstājos "Sennheiser" pasākumā. Viņam ļoti iepatikās, kā es spēlēju, viņš mani uzaicināja uz tā paša zīmola atbalstīto "Nine Gates" festivālu un pēc tam arī palīdzēja producēt abus albumus. Viņš gan nav gluži producents, taču palīdzēja atrast pareizo studiju un pareizo skaņu inženieri, ar kuru man saderētu. Tas ir vācietis Jakob Händel, kurš gan ir klasiskās mūzikas skaņu inženieris, par ko ieguvis arī "Grammy" balvu. Viņš tiešām izprot manu skanējumu, kas man ir ļoti svarīgi.
Kad sagaidīt solo albumu, kas šķistu tikai loģiski?
Patiesībā jau ir! "Live at Beijing Poly Theater". Ierakstīts ar to pašu skaņu inženieri. Visa programma ir viena liela improvizācija. Pagaidām gan albums izdots tikai Ķīnā. Pagājušogad. Tas nav atrodams straumēšanas servisos, taču pieejams diskos. Oficiāli to var uzskatīt par manu trešo albumu, taču pagaidām tas nav izdots starptautiski, jo vēl meklēju īsto izplatītāju. Taču programma joprojām ir jauna un domāju, ka drīzumā tiks izdota arī citur.
Tās ir lieliskas ziņas, jo ne jau visi var aizdoties uz taviem koncertiem! Lai arī koncertē tu gana bieži un jūlijā būsi arī festivālā "Rīgas Ritmi". Ko sagaidīt no tavas uzstāšanās Rīgā?
Pagaidām vēl grūti pateikt. Vispār man patīk koncertos parādīt savu dažādību. Varu iekļaut kaut ko no klasiskās mūzikas, kaut ko no džeza, varu vienkārši improvizēt. Atkarīgs no konkrētās vietas un brīža, kā jau runājām.
Neilgi pēc festivāla - 16. jūlijā - tu kļūsi 20 gadus vecs. Ņemot vērā tavas profesionālās gaitas, jūties jau kā pieredzējis mūziķis vai joprojām tā sauktais jaunais talants?
To ir ļoti grūti pateikt. Es labprāt izvēlētos nelikt sevi nevienā no šīm kategorijām, taču man nav iebildumu, ja mani dēvē par jauno talantu. Skaidrs, ka pieredzes nekad nevar būt par daudz. Jāturpina tikai spēlēt, pārāk neietekmējoties no citu cilvēku viedokļiem par to, ko daru.
Ar A Bu sarunājās mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis.
< Atpakaļ uz aktualitātēm
