Īstais esperanto ir mūzika. Saruna ar globālās mūzikas grupas “Ayom” mūziķiem

30.05.2022


Īstais esperanto ir mūzika. Saruna ar globālās mūzikas grupas “Ayom” mūziķiem


22. starptautiskajā improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivālā “Rīgas Ritmi” 1. jūlijā uzstāsies globālās mūzikas grupa “Ayom”. Sazvanījāmies ar grupas dziedātāju un galveno dziesmu autori Žabu Moralesu, lai noskaidrotu, ko labas mūzikas baudītāji var sagaidīt vasaras vakara koncertā Rīgas Doma dārzā. Sarunai pievienojās arī grupas akordeonists Alberto Bekuči.
 
Dziedātāja un perkusioniste Žabu Moralesa 2011. gadā pārcēlās no Brazīlijas uz Eiropu, kur satika itāļu akordeonistu Alberto Bekuči, grieķu perkusionistu Timoteo Grinjani, angoliešu perkusionistu Valteru Martinsu, portugāļu-angoliešu ģitāristu Rikardo Kvinteiru un itāļu basģitāristu Frančesko Valenti. Grupas debijas albums iekļuva dažādos globālās mūzikas topos, bet prestižais globālās mūzikas žurnāls “Songlines” to nodēvēja par 2020. gada labāko albumu, pašai grupai piešķirot vēl arī labākās globālās mūzikas grupas balvu. “Ayom” paši savu mūziku definē kā Black Atlantic Music jeb Melno Atlantisko mūziku un savas dziesmas izpilda gan portugāļu, gan spāņu, jorubu, kimbundu un franču kreolu valodās.
 
“Ayom” ir izteikti starptautisks mūzikas projekts. Kā tas īsti notiek? Kurā brīdī kļūst skaidrs, ka tieši šie mūziķi no dažādām valstīm ir īstie, ar kuriem kopā turpmāk muzicēt?
Žabu: Grupas vēsture sākās tajā brīdī, kad mēs ar Alberto satikāmies Barselonā. Viņš ar savu grupu bija atbraucis no Lisabonas uz Barselonu uzspēlēt koncertus, un es palīdzēju atrast, kur to labāk darīt. Koncerti notika turpat, kur es bieži uzstājos ar savu projektu. Sākām runāt par mūziku, komponēt, apmainīties ar muzikālajām ietekmēm un pēkšņi sapratām, ka mums jau ir diezgan daudz kopīgu dziesmu. Nolēmām tās ierakstīt bez jebkādas tālākejošas domas un arī uzspēlēt kopā koncertus. To kļuva arvien vairāk, pieaicinājām vēl jaunus mūziķus, un “Ayom” bija piedzimis! 
 
Tātad, dažādu valstu mūziķi ar mūzikas palīdzību atrada kopīgu valodu un konceptu, lai rastos neparasta un lieliska globālās mūzikas grupa.
Žabu: Tieši tā tas arī notika. Radās “Ayom” Lisabonā un tad turpinājās Barselonā. Abas ir ļoti kosmopolītiskas pilsētas. Tajās nav nekas neparasts satikt cilvēkus no visas pasaules. Kaut vai izejot cauri metro stacijai var izdzirdēt dziesmas piecās dažādās valodās. Līdz ar to, radīt šādu starptautisku projektu ir viegli.
 
Un tomēr, kādas ir jūsu galvenās muzikālās ietekmes? Afrikāņu, brazīliešu, dienvideiropiešu?
Žabu: Noteikti, ka liela ietekme ir no brazīliešu tradīcijas, taču noteikti būtu jāpiemin arī afrikāņu, īpaši angoliešu ietekme. Šo atmosfēru var daudz sajust Lisabonā. Tomēr nekādi nevaram aizmirst arī par eiropiešu ietekmi. Par to noteikti labāk var pateikt Alberto.
Alberto: Melodijas mēs rakstām Vidusjūras tradīcijas ietekmē. Afrikāņu tradīcija melodiski parasti ir vienkāršāka, vairāk balstīta uz ritmu. Mums harmonijas un vokālās līnijas ir izteikti eiropeiskas. Mēs vairāk gleznojam Vidusjūras reģiona muzikālās gleznas. 
Žabu: Tajā pašā laikā to ir grūti šādi nodalīt, jo tad, kad radām mūziku, neko tādu nedomājam. Ideja ir atrast kopīgo visās šajās kultūrās, savstarpēji komunicēt kopīgā muzikālajā valodā. Es reiz skatījos “TED Talk” uzstāšanās un tur bija lieliska urugvajiešu mūziķa Horhes Drekslera prezentācija, kurā viņš runāja par kopīgo dažādās muzikālajās kultūrās. Secinājums bija, ka sēkla ir vienojošais. Sēklas var izplatīties daudzviet un augi var izaugt dažādās zemēs. Bet visa pamatā ir sēkla. Tā ir kā valoda, ko saproti daudzi cilvēki visā pasaulē. Tā ir savstarpēji saprotama komunikācija. Es pat teiktu – gandrīz maģija.
Alberto: Šī iemesla dēļ mēs arī nodefinējām savu stilu kā Black Atlantic Music. Atlantijas okeāns veido šo savienojumu. Mēs izmantojam okeānu un jūras kā metaforu, kas palīdz ļaudis apvienot, nevis dalīt. 
 
Spēcīgs moto mūsdienās. Žabu, tu brazīliešu tradīciju iznes ar balsi un perkusijām. Kāpēc ne ģitāru, akordeonu vai marimbu?
Žabu: Es patiesībā spēlēju stikla marimbu, bet tas bija pirms apmēram piecpadsmit gadiem. Kad atbraucu uz Barselonu, es to pārdevu. Un ģitāru es spēlēju tikai tad, kad lieku gulēt savus bērnus. Viņi man ir teikuši – mammu, tev vajadzētu pamācīties nedaudz vairāk! Bet citādi brazīliešu tradīcija joprojām ir tas, kā es izjūtu sevi mūzikā. Iesāku es ar brazīliešu populāro mūziku un dejas stilu kapueira 12 gadu vecumā. Tā es iemācījos sajust ritmu. Var teikt, ka sāku mācīties mūziku caur savu ķermeni un tikai 18 gadu vecumā pievērsos mūzikas studēšanai. Tāpat liela ietekme bija manam tēvam, ar kuru kopā klausījos daudz labas mūzikas. Kad pati sāku komponēt, sapratu, ka mūzika jau dzīvo manī iekšā. Biju to uzņēmusi sevī dažādos veidos. Kad es muzicēju, tas ir veids, kā es pati savā galvā organizēju šo skanisko informāciju. 
 
Tautas un globālajā mūzikā ir divu veidu mūziķi. Tie, kuri cītīgi turas pie tradīcijas, un tie, kuri brīvi jauc kopā visdažādākās ietekmes. Visticamāk, nekā slikta nav ne vienā, ne otrā piegājienā. Piemēram, nesen Tallinā redzēju lielisku brazīliešu bandolīnista Hamiltona de Holandas koncertu, kas bija improvizācijām bagāts, tomēr stingri balstīts tradicionālajā mūzikā. Jūs izteikti esat otra veida mūziķi, kuri nebaidās jaukt kopā dažādas muzikālās kultūras. Kāds ir jūsu redzējums par šo dalījumu?
Žabu: Kopš manas ierašanās Eiropā esmu ļāvusies šīm dažādajām ietekmēm un mēģinājusi tās saorganizēt savā galvā. Šīs savstarpējās komunikācijas radīšana man kļuvusi par tādu kā principu, par mērķi mūzikā. Kad paklausos savus Brazīlijā tapušos albumus, saprotu, ka tolaik ļoti cītīgi mēģināju uztaustīt savas saknes, saprast, no kādas kultūras nāku. Tie albumi ir stilistikā, ko varētu droši nodēvēt par Superbrazīlisko. Taču tagad es saprotu, ka man vairs nav jāaizstāv vai jāpierāda sava izcelsme. Tā jau ir skaidri sadzirdama. Tagad es gribu komunicēt un, jo vairāk, jo labāk. Gribu atrast to kopīgo valodu ar ikvienas kultūras mūziķi. Domāju, ka tas nāk ar pieredzi, ar gadiem, ar dažiem sirmajiem matiem…
 
Laikam jau tieši tas vislabāk definē mūsdienu globālo mūziku – nebeidzamas iespējas atrast vienotu valodu mūzikā, smeļoties idejas un sajūtas savās saknēs un radot ko absolūti jaunu un pat līdz šim nedzirdētu. Arī jūsu grupas nosaukums nācis no senākiem laikiem. “Ayom” nozīmē Mūzikas valdnieku senajā afro-brazīliešu mitoloģijā. Kāda ir jūsu nosaukuma apakšfilozofija?
Žabu: Interesanti, ka brazīliešu un arī kubiešu pētnieku rakstos esmu atradusi atsauces arī uz Mūzikas valdnieci. Runa ir par ļoti seniem laikiem. Pamatideja ir tāda, ka cilvēki pielūdza to enerģiju, kas dzīvo bungu iekšienē. Līdz ar to, cilvēki, kuri spēlēja bungas rituālos, bija šī Aijoma vai Aijomas pārstāvji. 
Alberto: Bija uzskats, ka Mūzikas valdnieks māca cilvēkiem spēlēt mūziku. Tas nozīmēja valodas mācīšanu, kas iespējams bija pat svarīgāka par verbālo, jo tai ir izteiktas robežas. Mūzikas valodai tādu nav. Tādēļ var arī teikt, ka īstais esperanto ir mūzika.
 
Lielisks formulējums! Jūsu īstā esperanto debijas albums nāca klajā 2020. gadā. Ņemot vērā tā panākumus, daudzi ar nepacietību gaida nākamo! Kad būs?
Žabu: Nākamgad. Šobrīd meklējam labu producentu, kurš varētu uztvert to virzību, kurā dodamies pēdējo pāris gadu laikā. Pamats būs līdzīgs, arī mūziķi un ietekmes tās pašas, tomēr otrais albums būs citādāks.
Alberto: Es teiktu, ka pirmais albums bija tāds ļoti priecīgs. Ar otro albumu mēs iesim mazliet dziļāk. Būs arī dziesmas par politiskiem jautājumiem, par kolonizāciju. Mazāk jautrības, tātad. Vēlamies arī iepīt mūsu mūzikā dažas modernākas skaņas. 
 
Izklausās, ka jums ļoti svarīgi ir arī dziesmu vārdi. Kurš ir galvenais tekstu autors un kādās valodās būs otrā albuma lirika?
Žabu: Autors esmu es. Dziesmas būs portugāliski, bet arī kastīliešu un jorubu valodās. Esmu arī mūzikas autore.
Alberto: Bet mūziku mēs rakstām visi kopā. Lirika gan ir tikai Žabu pārziņā. 
 
Kāds ir radošais muzikālais process – vairāk cīkstēšanās vai priecāšanās?
Alberto: Cīkstēšanās!
Žabu: Mēs rakstām un cīnāmies kopā.
Alberto: Pamatā ir tā, ka mēs ar Žabu izcīnāmies ar melodiju, tad parādām to pārējai grupai un vīri atrod dziesmai pareizo atmosfēru. 
 
Cik liels pārsteigums jums bija “Songlines” balvu saņemšana?
Žabu: Tas bija ļoti liels pārsteigums! Mēs ierakstījām savu pirmo albumu bez jebkādām ekspektācijām. Vienkārši, lai piefiksētu ierakstā kopā radušās dziesmas.
Alberto: Turklāt ierakstījām to Portugāles laukos, nevis kādā lielā pilsētas studijā.
Žabu: Improvizējām kopā ar draugiem, labi pavadījām laiku. Producēja albumu sens mans draugs Maurisio Ribeiru, kurš strādāja arī pie maniem iepriekšējiem albumiem. Uzaicinājām viņu ciemos kā uz ballīti labā kompānijā. Tāds arī bija ieraksta procesa gars – bez konkrētas mākslinieciskās līnijas, katram daloties ar savām tā brīža sajūtām. Tādēļ pārsteigums par balvām un to, cik ātri mūsu mūzika sevi pieteica pasaulē, bija ļoti liels. 
 
Žabu, tu esi arī solomāksliniece. Kā tu izlem, kas der tev un kas labāk grupai?
Žabu: Mana solodaiļrade ir daudz maigāka un romantiskāka. Alberto gan saka, ka grupai arī jāraksta lēnas un klusas dziesmas, jo viņš vēlas kļūt slavens. Varbūt tas ir īstais ceļš?
 
Šādu ceļu jau mēģina iet ne viens vien globālās mūzikas izpildītājs, sacerot sirdi plosošas balādes vai arī kādu superjautru dziesmiņu un piedaloties Eirovīzijas dziesmu konkursā. Jūs arī vēlētos mēģināt un kādudien pārstāvēt Spāniju vai Portugāli?
Žabu: Šī patiesībā jau ir problēma, jo mūsu grupa īsti nepieder nevienai vietai. Mēs esam no dažādām pasaules malām. Es pat esmu par to domājusi – ja mēs piedalītos Eirovīzijā, tad kuru valsti mēs pārstāvētu? Portugāli? Spāniju? Ir grūti izdomāt. Tas reizē ir mūsu spēks un vājais punkts!
 
Jūs varētu pārstāvēt Latviju! Tas būtu neitrāls lēmums.
Žabu: Lūk, tas tiešām varētu būt risinājums! 
 
Ko sagaidīt no jūsu koncerta Rīgā jūlija sākumā, kad cerams būs saulains vasaras vakars?
Žabu: Mēs vienmēr vēlamies atrast tiešu saikni ar publiku bez kaut kādām iedomātām robežām. Mums nevajag saprast vienu valodu. Pietiek sakonektēties caur mūziku un ritmu. Esmu uzstājusies tik daudzās un dažādās vietās, un šī sakonektēšanās vienmēr ir kaut kas maģisks. Es aicinu klausītājus doties kopīgā ceļojumā ar grupu, publika sajūt, ka mēs “Ayom” esam viens harmonisks veselums, un dodas mums līdzi. Tas patiesībā ir vieglāk, nekā uzstājoties solo. Jebkurā gadījumā ir jābūt pārliecībai par to, ko tu dari uz skatuves, citādi publika to jutīs un nekādā kopīgā ceļojumā nedosies. Labs koncerts rodas mijiedarbībā ar klausītājiem un tas visiem rada komfortablu sajūtu.
 
Jums labi padodas ne tikai muzicēt un dziedāt, bet arī stāstīt par savu mūziku. Rīgā notiks arī jūsu meistarklase. Ko visi interesenti ieraudzīs vai izdzirdēs tajā?
Žabu: Doma ir padalīties tajā, kā sajust brazīliešu ritmiku un dziedājumu. Tāpat kā koncertā, arī meistarklasē mēs radīsim sakonektēšanos. Pirms daudziem gadiem biju arī mūzikas pasniedzēja. Turklāt pasniedzu dažādās valstīs un dažādai auditorijai. Mācīšanu es uzskatu par savu otro kaislību! Turklāt atkal jau verbālā valoda šeit nav galvenais. Kad ierados Eiropā, angliski runāju daudz sliktāk, bet tāpat jau pasniedzu mūzikas stundas, izmantojot ķermeni, sajūtu un rokas. Līdzīgu ideju piedāvāšu meistarklasē Rīgā.
 
Šī vasara Latvijā ir koncertiem bagāta. Kā jūs varētu iedrošināt mūzikas baudītājus atnākt arī uz jūsu koncertu festivālā “Rīgas Ritmi”?
Žabu: Latviešu draugi – ceru jūs ieraudzīt “Ayom” koncertā un dalīties ar jums šajā momentā, un ceru arī satuvināties! Uz tikšanos!
 
Intervēja mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis
 
 
 
 
 
 

< Atpakaļ uz aktualitātēm

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 LIAA Embassy of Italy Aula Turkish Airlines