Lai smaidītu ir jāmācās. Saruna ar džeza leģendu Billiju Kobemu

06.06.2022


Lai smaidītu ir jāmācās. Saruna ar džeza leģendu Billiju Kobemu


22. starptautiskā improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāla “Rīgas Ritmi” ietvarā jau šomēnes, 30. jūnijā, Rīgas Doma dārzā uzstāsies “Modern Standards Supergroup” – pieredzējušu džezmeņu apvienība, kurā bungas spēlē leģendārais Billijs Kobems, ar kuru sazvanījāmies vēl pirms viņa ierašanās Rīgā.
 
Billijs Kobems ir viens no visu laiku izcilākajiem bundziniekiem, kurš spēlējis kopā ar tādiem grandiem kā Mailzs Deiviss, Horass Silvers, Džons Maklaflins, Džo Zavinuls un daudziem citiem. “Modern Standards Supergroup” sastāvā būs arī ilggadējais viņa kolēģis trompetists Rendijs Brekers, kurš savulaik bija džeza revolucionārs apvienībā “Brecker Brothers” un arī viens no grupas “Blood, Sweat & Tears” dibinātājiem. Tāpat Rīgā redzēsim saksofonistu Bilu Evansu, kurš arīdzan spēlējis kopā ar Mailzu Deivisu un Herbiju Henkoku. Taustiņus “Modern Standards Supergroup” koncertā spēlēs Nilss Lans Dokijs, kurš ir godalgots dāņu klavierģēnijs un šā projekta iniciators, bet Linlijs Martē ir viens no virtuozākajiem un oriģinālākajiem aktīvajiem basģitāristiem džeza pasaulē.
 
Vēl jo neparastāku prominento mūziķu uzstāšanos Rīgā padarīs tas, ka lielmeistari spēlēs aktuālus pophitus, pārvēršot tos virtuozos džeza aranžējumos un improvizācijā. 30. jūnijā būs iespējams klātienē uzzināt, kā The Weeknd, Billijas Ailišas, Anderson .Paak, Dua Lipa, Džastina Bībera, Mailijas Sairusas vai “The Black Eyed Peas” hiti izklausās kā moderni džeza standarti.
 
Laikam vistiešākais vārds, kādā jūs dēvēt, ir “leģenda”. Kā jums pašam tas patīk un vai tas brīžiem nešķiet mulsinoši?
Tas ir tikai vārds. Jūtos pagodināts, ja kāds mani uzskata par leģendu, bet citādi esmu vienkārši cilvēks. Mūzika ir tas, ar ko es pelnu sev iztikai, es to mīlu un tāpēc to daru. Esmu laimīgs, ja cilvēki to uztver tādā veidā, ka sauc mani par leģendu. 
 
Laikam jau tikai loģiski, ka tiekat dēvēts par leģendu, jo fakti no biogrāfijas runā paši par sevi. Piemēram, tas, ka esat spēlējis trompetista Mailza Deivisa grupā, kas daudziem džeza faniem joprojām nozīmē ļoti daudz. Vai spēlēšanu tajā var pielīdzināt tādai kā Mailza Deivisa augstskolai, kurā savulaik sabija daudzi nu jau arīdzan leģendāri džezmeņi?
To var dēvēt par skolu augstvērtīgu zināšanu apgūšanai. Tajā iemācies ķermeņa valodu, to, kā momentāni ļaut cilvēkiem saprast, ko tu vēlies, neko daudz viņiem nepasakot. It īpaši, ja runa ir par mūzikas spēlēšanu. Atceros, ka iegāju studijā, pārkāpu pāri vadu mudžeklim un ieraudzīju Čiku Korea, tad Kītu Džaretu, tad Džo Zavinulu, tad Lariju Jangu un pēc dažām minūtēm ienāca arī Herbijs Henkoks. Un es joprojām runāju tikai par taustiņinstrumentālistu sekciju! Un neviens nerunāja, Mailzs noskaitīja ritmu un sāka spēlēt. Ne visi pievienojās, jo nebija sajūta, ka tā būtu jādara. Tā bija kā mācību stunda. Katrs ieklausījās, ko dara citi, un spēlēja tikai to, kas šķita iederīgs. Tās ir mācības, ko grūti ietvert vārdos. Var par to runāt, var izstāstīt, kā tas notika, bet citam ir grūti to izprast, ja tas nav pieredzēts uz savas ādas. Arī pīļu māte nesaka pīlēniem, lai tie sekotu. Viņi vienkārši seko. Tāda bija tā sajūta.
 
Kā tas atšķīrās no spēlēšanas “Mahavishnu Orchestra” ar ģitāristu Džonu Maklaflinu?
Īpaši nekā. Mēs visi mācījāmies minētajā skolā, tādēļ zinājām, ko darīt tad, kad no tās aizgājām. Tas bija kļuvis par ieradumu. Mēs spēlējām, lai uzlabotu cits cita sniegumu, nevis, lai būtu labāki par pārējiem. Vēlme nebija izlekt. Pirmajā vietā bija mūzika. 
 
Vai ko līdzīgu tomēr varat teikt arī par spēlēšanu kopā ar pianistu Horasu Silveru vēl pirms Mailza Deivisa? 
Tas bija līdzīgi, bet pareizo ātruma robu atradu tikai pēc desmit mēnešiem. Smagi strādāju pat trīs nedēļas mēnesī, lai atrastu savu īsto vietu grupā. Un tajā bija ne tikai Horass. Saksofonu spēlēja Benijs Mopins. Arī viņš pēc tam spēlēja basa klarneti kopā ar Mailzu. Spēlēšana ar Horasu mums abiem bija kā sagatavošanās tam, ko nodēvējāt par Mailza augstskolu. Horass arī nekad neteica priekšā, ko mums spēlēt. Viņš vienkārši ļāva to darīt un pats spēlēja kopā ar mums. Protams, bija arī citi, kā, piemēram, Džons Viljamss, Rendijs Brekers vai Bils Hārdmans. Tā bija laba sagatavošanās spēlēšanai ar Mailzu. Visas minētās pieredzes ir neatsveramas. Turklāt runa ir gan par skatuvi, gan aizskatuvi. 
 
Kā šīs pieredzes palīdzēja jums pašam kļūt par savas grupas vadītāju?
Viss, ko tu iemācies kā students, tiek pārnests tālāk uz tiem, kas gaida virziena norādīšanu jau no tevis. Tagad tu esi tas līderis, kurš daudz nerunā! Citādi jau nemaz nemāki, jo pats esi tā mācījies.
 
Par jūsu bungu spēlēšanas manieri mēdz teikt, ka tā ir ļoti ekspresīva, brīžiem pat ekslpozīva. No kurienes tas īsti nācis?
Es nezinu. Laikam no tā, kā uztveru dzīvi. Kad tu spēlē, atceries, ko esi mācījies akadēmiski, bet tad savas idejas vajag pārveidot atbilstoši dzīves uztverei. Es tā dzirdu mūziku. Tīri subjektīvi. Vies no maniem mentoriem bija Ārts Bleikijs. Viņš spēlēja tā, kā neviens cits. Un tas izskaidrojams ar to, ko viņš pats klausījās tad, kad vēl tikai mācījās spēlēt. Kādreiz bija svarīgi, lai cilvēki koncertos dejo, grupai bija jāspridzina deju zāle. No bundzinieka tas pieprasīja spēcīgu ritmiku, tā bija cita intensitāte. Tas gan ne vienmēr nozīmēja skaļumu, tās ir dažādas lietas. Bet Ārts izauga par bundzinieku uz šīs bāzes – cilvēkiem jāsajūt ritms, jāsit līdzi kāja un jāsagrib dejot. Vēl viens mans mentors ir Elvins Džonss. Vēl viens – Makss Roučs. Trīs izteiktas personības. Vēl varētu piesaukt Ronu Heinsu, Luī Belsonu… Tā varētu turpināt vēl un vēl. Viņi visi bija personības. Savulaik Tonijs Viljamss ļoti skaidri iezīmēja, kur jaunā paaudze vēlas doties, balstoties uz to, ko pirms tam darīja džeza pirmā paaudze. Tas patiesībā nozīmē savas vēstures spēlēšanu. Parādīšanu, no kurienes tu nāc, kur tu esi šobrīd un arī kurp tu ej. Kas tu dziļi iekšienē esi un kā tu spēj to sakausēt ar citu izpausmēm. Un kā viņi reaģē uz to, ko dari tu. To visu esmu mācījies no ļoti daudziem mūziķiem. Ne tikai bundziniekiem. Piemēram, no Džona Koltreina. Nav tā, ka es bieži klausītos viņa ierakstus. Man pietiek ar reizi piecos gados. 
 
Un kurš Treina ieraksts jūs ietekmējis visvairāk?
Lai arī man ir gandrīz viss, ko viņš jebkad ir ierakstījis, es pēc kārtējās piecu gadu pauzes visticamāk uzlikšu vienu un tas saucas “Love Supreme”. Tas iedod man visu, ko man vajag nākamajiem pieciem gadiem. Es tur dzirdu visu, kas man nepieciešams kā mūziķim. Pēc tam atkal varu turpināt dziedāt pie savām bungām.
 
Dziedāt?
Jā, es tā mēdzu teikt. Beigu beigās tas ir pats pirmais instruments, ko mēs saņemam šajā pasaulē. Balss. Es pie bungām dziedu, dažreiz kliedzu. Sevī. Tajā pašā laikā dzirdu katru noti, kas skan man apkārt. Un galvā jau izdziedu savas notis vēl pirms tās ir izdzirdējis jebkurš cits. 
 
Esat arī teicis, ka savus bungu kociņus uztverat kā gleznošanas otas.
Bet tie tādi ir! Tie pārnes manas idejas. Mani bungu kociņi ir mana ķermeņa turpinājums. Es spēju tos pilnībā kontrolēt, lai radītu tieši tādas skaņas, kā tobrīd vēlos. Ar tiem es parādu savu muzikālo personību un to, kā tā atšķiras no pārējām, kas ir uz skatuves. 
 
Jau ilgu laiku dzīvojat Šveicē, tomēr jūs joprojām pieņemts saukt par amerikāņu bundzinieku. Ir dzirdēts arī vārdu salikums “panamiešu bundzinieks”, jo esat dzimis Panamā. Vai tam ir liela nozīme, no kuras vietas mūziķis ģeogrāfiski cēlies vai kurā vietā dzīvo? 
Jā un nē. Ja mūziķis spēj iemiesot dzīvē savas idejas un jūtas komfortabli tās pasniedzot, viņš jebkurā gadījumā būs unikāls. Nav runa par nošu daudzumu, bet par to, kādas tās ir un kā tās sadzīvo ar pārējām notīm apkārt vai ko pasaka, ja mūziķis uzstājas viens pats. Tajā pašā laikā var apgalvot, ka atšķiras arī dažādu reģionu bundzinieki, jo tās ir dažādas skolas un vides. Te atkal jāatgriežas pie izaugsmes, pie tā, ko katrs sevī uzsūcis, tad kad vēl tikai mācījies kļūt par profesionālu mūziķi. Tas ir kā rāmis, kuru pēc tam katrs aizpilda. Ikviens patiesībā spēlē iekš šī rāmja. Katram ir savi konkrēti likumi. Ja tu tajos spēj izpaust savas idejas un personību, tad mērķis ir sasniegts. Šajā kontekstā atceros kādu festivālu Mumbajā, Indijā. Mani uzaicināja Zakirs Huseins. Tika atzīmēta viņa tēva nāves desmitgade. Viņš uzstājās pēc manis. Grupā bija turku klarnetists, bulgāru trompetists, amerikāņu taustiņinstrumentālists un vēl laikam guiro spēlētājs no Puertoriko! Cilvēki no visdažādākajām vietām, bet visi kopā spēlēja brīnišķīgi. Sapratu, ka tas iespējams tikai tādēļ, ka visi grupā bija vienlīdzīgi. Tas bija hibrīds no visu individuālajām ietekmēm. Katrs elements, kurš tiktu noņemts nost, izmainītu visu radīto platformu. Par to arī ir mūzika – tā ir valoda, kas rodas no daudziem dažādiem dialektiem.
 
Globālās mūzikas sfēra turpina strauji attīstīties, tiek jauktas kopā ļoti dažādas muzikālās kultūras. Vai jums arī interesē etnodžezs vai citas globālās mūzikas izpausmes?
Esmu atvērts jaunām idejām. Visticamāk es nesaprastu pilnīgi visu, taču vienmēr esmu gatavs pieredzēm, ko spēju saprast. Tad es varu kaut ko dot no sevis un sagaidīt arī atdevi. Nespiežu sevi darīt kaut ko, kas ir ārpus manas saprašanas. 
 
Jūs varētu būt arī leģendārs roka bundzinieks. Kādēļ tomēr primārais ir džezs?
Daudzi jau neuzskata, ka esmu džeza bundzinieks. Viss atkarīgs no skatpunkta. Katrs ir citādāks. Jūsu viedoklis ir tikpat nozīmīgs, kā citu. Man pašam ir diezgan vienalga, kā mani sauc. Vispār es ieteiktu drīzāk man vienkārši piezvanīt (vārdu spēle par angļu valodas vārdu “call”, kas apzīmē gan “saukšanu”, gan “piezvanīšu” – red. piez.)! Es atbraukšu, uzstāšos un, ja patiks, varbūt kāds piezvanīs atkal. Tas man ir svarīgāk. Apzīmējumu vietā izvēlos darbošanos, jo man galvenais ir spēlēt to, ko konkrētajā brīdī jūtu. Tas ir vienīgais veids, kā vislabāk vadīt to mašīnu, ko sauc par cilvēka ķermeni. Prāts ir kā dators. Ja tev nav ideju, kas nāktu no datora, tad ķermenis nespēj izdarīt neko, lai kā to nodēvētu.
 
Kas jums ir mūzika – darbs, prieks, varbūt patvērums?
Dzīve. Es to darīšu, līdz būšu miris. Man nav citas dimensijas, kurā dzīvot. Es esmu mūzikā visu laiku. Arī trenējos nemitīgi. Man pat nav jāņem rokās bungu kociņi. Esmu nosēdējis pie bungām tik ilgi, ka labi zinu, kā tās darbojas un kā kāda ideja uz tām varētu skanēt. Galvenais ir atrast šīs idejas. Kaut ko dungoju pie sevis gandrīz visu laiku, tādēļ man automašīnā nav vajadzīgs radio. Tāpat kā man nav vajadzīgas dažādas medaļas – “Grammy”, “Oskari” un tamlīdzīgi.
Galvenais sasniegums vienmēr ir bijis publikas atzinība. Ja es ar savu mūziku varu aizsniegt klausītājus, man ar to pilnīgi pietiek.
 
Jūs esat arī bungu spēles pasniedzējs. Pandēmijas laikā sniedzāt arī tiešsaistes meistarklases. Ko jūs varētu pastāstīt jaunajiem bundziniekiem, kad būsiet Rīgā?
Varu ieteikt apbruņoties ar pacietību. Ja ir tā un vēl arī neatlaidība, tad kaut kas var notikt. Piemēram pagriešanās tajā virzienā, kurā katrs individuāli patiesībā vēlas doties. Daudz vairāk varu pateikt tad, ja izdzirdu, kā un ko jaunie bundzinieki spēlē. Tad varu pateikt kaut ko daudz personiskāku, koncentrētāku, kas būtu jau tieši par muzikālo sniegumu. 
 
Viena no lietām, ko iespējams var jaunajiem mūziķiem atgādināt, ir tiekšanās pēc brīvības uz skatuves. Smaids. Tāds koncertos bieži vien iztrūkst. Kā pie tāda tikt?
Jāmācās. Jo vairāk būsi iemācījies, jo brīvāk varēsi justies. Ikvienā lietā ir savs iņ un jaņ. Un tiem ir jābūt kopā. Turklāt dabīgā vietā, jo samākslotībā nekad nebūs patiesības. Tas ir jāizdzīvo un ir jāsaprot, kāpēc tu smaidi. Smaids pieprasa iemeslu, tas nedarbojas ar “ieslēgt-izslēgt” pogu. Iemesls nāk ar laiku. Var, protams, arī neatnākt. 
 
Publiku džeza un vispār improvizācijas koncertos bieži vien atbrīvo tieši pašu mūziķu uzvedība uz skatuves. Ja tu redzi, ka mūziķi acīmredzami lieliski pavada laiku, savstarpēji joko un sasmaidās, automātiski sāc smaidīt līdzi. Un smaidoša publika laikam īsti nevar būt neapmierināta.
Absolūti. Tas, ko jaunajiem mūziķiem vajag saprast, ka publika ir lielākais atbalsta mehānisms, kāds vien pieejams. Tā ir arī kā spogulis tam, kas jūs esat kā grupa uz skatuves. Un pat nav svarīgi, kas īsti ir cilvēki auditorijā. Viņi visticamāk ir samaksājuši, lai tu palīdzētu viņiem izrauties no ikdienas. Tu vari dot šo iespēju – uz brīdi tikt prom no tā, ko dara viņi, piedāvājot to, ko dari tu. Un te nav runa par obligātu pozitīvismu. Tas var būt arī kaut kas negatīvs, bet tam ir jābūt izbaudāmam. Tāpat kā mūziķu savstarpējā komunikācijā, arī attiecībās ar publiku daudz ko pasaka priekšā ķermeņa valoda. Cilvēki var plaudēt, var būt absolūti klusi, bet to, vai tavs vēstījums līdz viņiem ir aizgājis, var saprast tāpat. 
 
Ko publikai sagaidīt no koncerta Rīgā? Programma būs gana neparasta – jauni pophiti džeza mērcē.
Es šā projekta uzlikto rāmi uztveru kā man palīdzošu elementu. Tas līdz nedaudz atgriezties pagātnē un atcerēties līdzīgas izpausmes agrāk. Respektīvi, nepieciešamību atbalstīt un ar savām izpausmēm piedalīties kāda cita muzikālajās idejās. Šajā gadījumā šis kāds ir pianists Nilss Lans Dokijs. Tā ir kā atkaluzsēšanās uz velosipēda. Atgriešanās pie Horasa, Mailza, Stenlija Tarentīna, Kenija Barela… Iekļaušanās kopējā idejā un tās atbalstīšana man rada ļoti labas izjūtas. 
 
Vai jūs esat dzirdējis aranžēto pophitu oriģinālversijas un vai ir kāds īpaši iecienīts?
Nilss man tās nospēlēja, bet teikšu godīgi – tā nav mūzika, ko parasti klausos. Daudz interesantāk man bija paklausīties, ko viņš ar to izdarījis. Biju tiešām iespaidots. Taču citādi popmūzikai nepievēršu lielu uzmanību. Protams, man nav izvēles, tā skan visapkārt, taču es to īsti nedzirdu. Nav bijis nekas tāds, kas būtu noķēris manu uzmanību, licis apstāties un iesaukties – tiešām?! Nav gan izslēgts, ka tad, ja mani kāds apstādinātu aiz rokas un liktu ieklausīties, es kaut ko interesantu arī saklausītu, taču man parasti nav laika šādi apstāties, esmu pārāk aizņemts ar cita veida mūziku. Taču arī popmūziķiem jāsaprot, ka nevar patikt visiem, un patiesībā tieši tas padara tevi unikālu. 
 
“Modern Standards Supergroup” sastāvs ir ne mazāk interesants par muzikālo programmu. Rendiju Brekeru pazīstat jau ļoti ilgu laiku. Kādas pārdomas par pārējiem grupas biedriem?
Rendiju, protams, zinu vislabāk. Mēs pirmoreiz muzicējām kopā pirms… vairāk kā 50 gadiem! Nav gan tā, ka mēs visu laiku būtu regulāri redzējušies. Es viņu biežāk satieku Facebook, nekā reālajā dzīvē. Tā man patiesībā ir ar daudziem labiem draugiem no mūzikas pasaules. Iemesls? Jo visi daudz strādā! Tādi paši kā es! Bet tādi nu esam, tas ir tas, ko dzīvē darām. Labi zinu arī Bilu Evansu, Nilsu jau pieminējām, bet basists Linlijs Martē spēlēja manā grupā. Uzzināju par viņu no Džo Zavinula. Ir tik tiešām liels prieks atkal satikties un kopā uzspēlēt!
 
Šogad sagaidāma pamatīga koncertturneja – Eiropai sekos Amerika. Izskatās, ka jums joprojām nav iebildumu doties garā ceļojumā un mīlat spēlēt koncertos. Tomēr, vai ievērojat kādu īpašu disciplīnu tūres laikā?
Ļoti labs jautājums. Nākas ievērot disciplīnu, lai paspētu atpūsties, kas man ir ļoti svarīgi, lai spēlētu labi. Tik liela tūre nebija plānota. 2020. gadā es uzstājos… četros koncertos. 2021. gadā – 13 koncertos. 2022. gadā – būm! Amerikā vien mēs sniegsim 35 koncertus sešu nedēļu laikā, braucot ar autobusu no ziemeļiem uz dienvidiem un atkal atpakaļ. Kopumā tas nozīmē apmēram 5000 jūdžu (vairāk kā 8000 kilometru – red. piez.) garu ceļojumu. Atliek vien sekot savai veselībai, lai neciestu gala produkts. Tas, kā mēs spēlējam. 
 
Taču vēl krietni pirms Amerikas apceļošanas un patiesībā jau šomēnes, kas izklausās lieliski, redzēsim jūs Rīgā, par ko tik tiešām liels prieks.
Tiešām gaidu atgriešanos Latvijā, neesmu tur bijis nu jau pārāk ilgu laiku.
 
 
Intervēja mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis
 
 
 
 

< Atpakaļ uz aktualitātēm

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 LIAA Embassy of Italy Aula Turkish Airlines