Monta Tupčijenko: džeza dziedāšana ir augstākais punkts

Vācijā dzīvojošā, talantīgā un oriģinālā latviešu džeza dziedātāja Monta Tupčijenko drīzumā būs dzirdama arī Latvijā, jo 6. jūlijā uzstāsies festivālā “Rīgas Ritmi”, sniedzot koncertu uz “Riga Jazz Lounge” skatuves, kas atradīsies viesnīcā “Radisson Blu Latvija”. 

 

Palūdzām Montu aizpildīt ko līdzīgu atmiņu kladei, ko šoreiz dēvējam par “Džeza kladi” un ko lūdzam izdarīt arī citus jaunās džeza paaudzes pārstāvjus. 

 

Kas tev ir džezs?

Man džezs ir pašizpausme caur skaņu un mūzikas elementiem – melodiju, harmoniju, formu, ritmu un improvizāciju.

 

Kas tevi pamudināja kļūt par džeza mūziķi?

Pirms daudziem gadiem mani tik ļoti iedvesmoja kāds no Rīgas Doma kora skolas vieskoncertiem Valmierā, ka, šķita – džeza dziedāšana ir skaistākais un augstākais punkts, ko varu sasniegt dzīvē. Tajā brīdī es apņēmos doties šajā virzienā. Ja es pareizi atceros, koncertā uzstājās Baiba Jurkeviča un Elīna Viļuma, un viena no viņu izpildītajām dziesmām bija “That’s All” (Bob Haymes / Alan Brandt).

 

Un kurp dodas džezs?

Džezs dodas uz attīstību, izplešoties visdažādākajos virzienos un saplūstot ar citiem žanriem.

 

Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta?

Klausītāja pievienošanās džeza kustībai, “pazaudējot sevi” mūzikā.

 

Kā panākt brīva lidojuma sajūtu uz skatuves?

Mana atbilde ir ļoti pragmatiska – man vissvarīgāk ir justies pārliecinātai par savām spējām un padarīto “mājasdarbu”. Citiem vārdiem sakot, justies komfortabli, pilnībā uzticēties pārējiem mūziķiem uz skatuves un ļauties mirklim.

 

Vai tev vienmēr ir viegli mesties iekšā džeza saspēles virpulī un vai vienmēr ir viegli izkļūt no tā ārā un atgriezties reālajā pasaulē?

Man parasti ir nepieciešams nedaudz laika – apmēram 1-3 dziesmas, lai sajustu telpu, klausītājus, pārējos mūziķus un būtu 100% “iekšā”, tāpat arī nedaudz laika, lai “piezemētos” pēc koncerta.

 

Kas ir dīvainākais, kas ar tevi noticis uzstāšanās laikā?

Mana atmiņa darbojas ļoti specifiski – es atceros lietas, kuras nav vērts saglabāt atmiņā, bet svarīgas lietas bieži tiek pēkšņi izdzēstas. Viena no tām ir cilvēku vārdi un sejas. Šī iemesla dēļ neērtās un arī dīvainās situācijās es parasti nokļūstu, uz skatuves piesakot mūziķu vārdus un uzvārdus. Sākot ar cilvēku neapzinātu nosaukšanu pilnīgi citā vārdā, kā arī vārdu un uzvārdu “saprecināšanu”, līdz pat tam, ka pēkšņi aizmirstu to cilvēku vārdus, kurus pazīstu jau gadiem ilgi.

 

Ar ko kopā tu vēlētos ierakstīt albumu vai vismaz uzdžemot?

Ar ļoti, ļoti daudziem mūziķiem… Bet mans lielākais sapnis joprojām ir Herbie Hancock.

 

No kā tu smelies iedvesmu jaunas mūzikas radīšanai?

Mani iedvesmo daba un citi mūziķi – lielākoties jaunas idejas rodu apmeklējot koncertus.

 

Vai Latvijā ir daudz džeza?

Šāda izmēra “skatuvei” – noteikti. Taču Latvijas džezs nemitīgi attīstās, piesaistot jaunus censoņus.

 

Vai ir tāda Latvijas džeza skaņa?

Latvijas džezā katrs klausītajs var atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu – šeit ir mazliet no visa. Jāmin, ka nenoliedzama un ļoti būtiska ir Latvijas folkloras ietekme.

 

Ko tu novēlētu un ieteiktu festivālam “Rīgas Ritmi”?

Daudz enerģijas un motivācijas augt un attīstīties, lai turpinātu iedvesmot un izglītot klausītājus, kā arī radot iespējas uzstāties latviešu džeza mūziķiem.