Santa Šillere: džezā iemīlējos no pirmā acu skatiena

29.05.2023


Santa Šillere: džezā iemīlējos no pirmā acu skatiena


Latviešu džeza dziedātāja Santa Šillere jau drīzumā laidīs klajā savu debijas albumu “Other Ways”, bet 8. jūlijā uzstāsies festivālā “Rīgas Ritmi”, sniedzot koncertu uz “Riga Jazz Lounge” skatuves, kas atradīsies viesnīcā “Radisson Blu Latvija”. 
 
Palūdzām Santu aizpildīt ko līdzīgu atmiņu kladei, ko šoreiz dēvējam par “Džeza kladi” un ko lūdzam izdarīt arī citus jaunās džeza paaudzes pārstāvjus. 
 
Kas tev ir džezs?
Satikšanās ar mirkli – šeit un tagad. Tas ir stāvoklis, drosme ieskatīties acīs reizē zināmajam un nezināmajam, iespēja būt klātesošam jebkurā statusā – gan izpildot džezu, gan arī kā klausītājam.
 
Kas tevi pamudināja kļūt par džeza mūziķi?
Lai arī mans mūzikas ceļš sākās ar kārtīgiem akadēmiskās mūzikas pamatiem, jau no agras bērnības interese par citiem žanriem vienmēr dabiski mani vedusi pie dažādu mūzikas stilu ierakstiem, izpildītājiem. Lielais pagrieziena punkts virzienā uz džeza mūziku noteikti bija satikšanās ar Raiti Ašmani. Apgūstot kordiriģēšanu Jelgavas Mūzikas vidusskolā, turpat skolas gaiteņos ar vienu ausi biju izdzirdējusi bigbenda skaņas, kuras jau tobrīd šķita ārkartīgi vilinošas, un nākamais brīdis jau bija, kad Raitis uzaicināja pievienoties kādā no mēģinājumiem padziedāt. Pirmo mēģinājumu atceros kā šodien, biju satraukusies, taču tas, ko dzirdēju – lielais orķestris ar skanīgiem akordiem, bagātīgu harmoniju, valdošo kopējo enerģētiku un pāri tam visam vēl iespēju dziedāt – tā bija unikāla, ķermeni caururbjoša sajūta, tā noteikti bija mīlestība no pirmā acu skatiena un pavēra pavisam jaunu muzikālās pieredzes lappusi manā dzīvē. Tā nu līdzīgi kā džeza vēsturē, arī mani pirmie soļi šajā žanrā sākās ar bigbenda mūziku, un vidusskolas gadus bija iespēja muzicēt kopā ar Jelgavas bigbendu. Tas arī ievirzīja un nostiprināja manas sajūtas par to, ka ar šo žanru vēlos saistīt savu dzīvi un turpināt apgūt to profesionāli, pēc kā sekoja nākamais apzinātais solis – džeza studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
 
Un kurp dodas džezs?
Ja būtu jāraksturo šodienas sajūta, džezs ir īstā eklektikas fāzē. To, ka tas draudzējas ar dažādiem mūzikas žanriem, zinām jau no tā vēstures, taču mūsdienās arvien vairāk ir jūtama džeza klātbūtne laikmetīgo komponistu darbos, tautas mūzikas un popmūzikas projektos, kormūzikā, arī hiphopā. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Skaistums ir tajā, ka dažādu mūzikas stilu pārstāvji labprāt savstarpēji sadarbojas, iedvesmojas, radot ko jaunu, laikmetā pulsējošu. Bet uz to, kas sastrādāts mūsdienās un kā definēt tieši šo laiku džeza attīstībā, varēsim objektīvi atskatīties pēc vairākiem gadiem.
 
Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta?
Man vienmēr labākie koncertie ir tie, pēc kuriem esmu iedvesmota radīšanas procesiem. Ļoti spilgti atceros Džeimisona Rosa (Jamison Ross) koncertu konkursa “Riga Jazz Stage” noslēgumā pagājušogad, pēc kura izgāju tik uzlādēta un radoši pacilāta, ka vienīgais, par ko varēju padomāt bija, kā lai ātrāk tiek pie instrumenta un šo saņemto vibrāciju transformē savā mūzikā. No klausītāja perspektīvas lieliska apziņa pēc džeza koncerta ir tā, ka esi saņēmis vienreizēju pieredzi – burtiskā nozīmē. Apziņa, ka dzirdētais un sajustais ir bijusi unikāla daļa no momenta, kurā esi bijis klāt tikai tu un pārējie klātesošie. Džezā nekad nebūs pieredzami divi vienādi koncerti. Tā arī ir tā burvība.
 
Kā panākt brīva lidojuma sajūtu uz skatuves?
Labs jautājums. Kaut uz to būtu viena konkrēta atbilde. Pirmkārt, mūziķa dzīvē šī sajūta ir augstākā pilotāža. Tā ir atkarību izraisoša sajūta, pēc kuras tiecamies vēl un vēl. Viennozīmīgas atbildes nav, taču domāju, ka šāda stāvokļa sasniegšanai pateicīgi apstākļi noteikti ir drošības un pārliecības sajūta vietā un laikā par to, ko un ar ko tu to dari, stabilitāte tajā vai orientējies izpildāmajā materiālā un tajā, vai pazīsti un pārvaldi pats savu instrumentu. Zināšanas, protams, var palīdzēt, taču domāju, ka tas nav noteicošais. Arī mūziķis bez izglītības vai plašām teorētiskajām zināšanām var sasniegt šādu stāvokli. Izšķiroša loma ir kopējā enerģijā uz skatuves un publikā. Ļoti būtisks aspekts ir atbalstoši mūziķi – tas ir īpaši svarīgi, nolikt malā savu ego un empātiski, muzikāli sajust savus domubiedrus konkrētajā mirklī, ieklausīties viņos. Un galu galā – pašam būt patiesam un atklātam.
 
Vai tev vienmēr ir viegli mesties iekšā džeza saspēles virpulī un vai vienmēr ir viegli izkļūt no tā ārā un atgriezties reālajā pasaulē?
Atbildot uz to, vai vienmēr ir viegli – es teiktu, ka noteikti nē. Arī mūziķi ir tikai cilvēki un ir daudz apstākļu, kas ietekmē labsajūtu, psihoemocionālo stāvokli un vēlmi pievienoties kolektīvajā muzicēšanā tajā vai citā situācijā. Taču, ja būtu jāsalīdzina abi jautājumā izvirzītie aspekti, es teiktu, ka iemesties iekšā noteikti ir vieglāk, nekā izkļūt no tā ārā un atgriezties realitātē.
 
Kas ir dīvainākais, kas ar tevi noticis uzstāšanās laikā?
Nezinu, vai tas ir dīvaini, taču neierasti gan – reiz koncerta laikā dziesmas vidū visā bārā pazuda elektrība, taču mēs ar grupu turpinājām spēlēt koncertu akustiski tumsā (vēlāk jau sveču gaismā) līdz pat seta beigām. Tas ir iespiedies atmiņā kā diezgan skaists brīdis.
 
Ar ko kopā tu vēlētos ierakstīt albumu vai vismaz uzdžemot?
Vienmēr esmu sapņojusi par albumu, kurā dziedu duetā ar kādu vīriešu kārtas vokālistu – piemēram, man mīļi vokāli piemīt Gregorijam Porteram (Gregory Porter) vai jau minētajam Džeimisonam Rosam. Vēl viens spilgts mākslinieks, kurš jau kādu laiku dzīvo manā pleilistē, ir Lūiss Kols (Louis Cole). Ar viņu es labprāt radītu kopā albumu. Zinot šī mūziķa rokrakstu un drosmīgās izvēles, mani interesē, kur un kā tas aizvestu mūsu savienībā. Domājot par džemu, tas noteikti būtu neaizmirstams un reizē neprognozējams skaņu virpulis, kuru vēlētos izdzīvot kopā ar Džeikobu Koljēru (Jacob Collier). 
 
No kā tu smelies iedvesmu jaunas mūzikas radīšanai?
Līdz šim to nav nācies meklēt kaut kur ļoti tālu. Manis pašas izdzīvotas sajūtas, emocijas vai situācijas ir tas resurss, no kā tapušas pirmā albuma kompozīcijas. Arī dzejnieku radīti teksti bieži vien manī pamodina impulsu ietērpt tos mūzikā. Man, godīgi sakot, iedvesmojoši šķiet paši cilvēki un viņu stāsti, pieredzētais, atziņas. Esmu iemīļojusi klausīties intervijas gan ar mūziķiem, gan citu jomu pārstāvjiem, kurās atrodu ko saistošu, pārdomu vērtu – bieži vien arī tās manī rezonē, un turpinājums seko jau uz nošu papīra. Un, protams, arī labi koncerti, citu mūziķu albumi vai kāds izdevies ceļojums manī ir sējis pamatus jaunām radošām pārdomām.
 
Vai Latvijā ir daudz džeza?
Domāju, ka šajā jautājumā daudzumu ir grūti definēt. Es uzskatu, ka Latvijā džezs turpina stabilizēt savu individualitāti, attīstību, uzplaukumu, un tam ir jāturpinās tikai un vienīgi progresijā uz augšu.
 
Vai ir tāda Latvijas džeza skaņa?
Latvijas džeza scēna un skanējums lieliski iezīmē manis iepriekšminēto eklektikas fāzi – manuprāt, esam pietiekami daudzšķautnaini. Lai arī esam neliela valsts, pie mums tiek pārstāvēti visdažādākie džeza virzieni – no tradīcijas un avangarda līdz etnodžezam, simfodžezam, vairākiem crossover sastāviem un tml. Domāju, ka Latvija joprojām ir ceļā uz savas skaņas identitāti. 
 
Ko tu novēlētu un ieteiktu festivālam “Rīgas Ritmi”?
Lai šovasar un visas turpmākās vasaras džezs pieskandina pēc iespējas vairāk mūsu galvaspilsētas nostūrus, festivāla draugu pulks ik gadu top plašāks, lai ir daudz skaistas un dažādas mūzikas, kā arī pāri visam daudz mūziku mīlošu ausu, kuri aktīvi nāk uz šiem koncertiem!
 

< Atpakaļ uz aktualitātēm

Tuvākie koncerti

13.10.2023

LORENZO DE FINTI

Pirkt

20.10.2023

SATOYAMA

Pirkt

28.10.2023

EMMET COHEN TRIO

Pirkt
img
LR Kultūras Ministrija Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 Latvijas Radio Adverts Santa