Sasildošās mūzikas vēstnesis no Kubas – Roberto Fonseka

05.10.2021


Sasildošās mūzikas vēstnesis no Kubas –  Roberto Fonseka


19. oktobrī VEF Kultūras pilī Latvijas publikai beidzot būs iespēja klātienē izdzirdēt un ieraudzīt šobrīd spožāko Kubas mūzikas pārstāvi – pianistu Roberto Fonseku, kurš Rīgā uzstāsies kā starptautisko improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivālu “Rīgas Ritmi 2021” noslēdzošais mākslinieks. Sazvanījāmies ar Roberto īsi pirms viņa došanās jaunākā albuma “Yesun” pasaules tūrē, kad viņš vēl atradās dzimtajā Kubas galvaspilsētā Havanā.
 
Vai jums kā māksliniekam ir sajūta, ka pandēmija beigusies vai joprojām dzīvojat ar to saistīto ierobežojumu valgos?
Diemžēl joprojām aktuāls ir otrais variants. Šis ir briesmīgs laiks. Ir vietas, kur iespējams sniegt koncertus, bet, piemēram, manā valstī koncerti ir aizliegti. 
 
Pieļauju, ka kubiešiem tas ir ļoti smagi, jo, ja iedomājamies Havanu un tās kafejnīcas, tad dzīvā mūzika tajās šķiet loģiska, neatņemama sastāvdaļa. 
Tas tiesa. Normālā situācijā jūs Kubā muzicēšanu dzirdēsiet visur. Uz ielas, bāros, visur. Taču tagad ir tāda sajūta, ka pilsēta ir mirusi. Daži mani draugi, mūziķi, būtībā ir jau sajukuši prātā. Viņi gluži vienkārši nevar dzīvot bez spēlēšanas. Tas nav jautājums tikai par naudu. Tas ir stāsts par sevis izpaušanu ar mūzikas palīdzību. Kuba ir kā mūzikas fabrika, bet tagad visi tās darbinieki palikuši bez iespējas darboties. Tas ir ļoti skumji, tādēļ mēs cenšamies cits par citu parūpēties. Galvenais tagad ir koncentrēties uz šīs pandēmijas apkarošanu, lai varam atkal dzīvot normālā pasaulē.
 
Taču jums ir iespēja muzicēt ārpus Kubas un izskatās, ka esat gatavs doties turnejā ar sava jaunākā albuma “Yesun” programmu.
Esmu piedzimis gatavs doties turnejā ar savu mūziku! Vienmēr gatavs! Muzicēšana ir mana mīļākā nodarbošanās. Es gūstu baudu muzicējot. Tas ir mans galvenais dzinulis dzīvē, tā es vislabāk paužu savas domas, parādu savu garu. 
 
Kādu muzikālo enerģiju atvedīsiet uz Rīgu?
Spēcīgu! Cilvēki ieraudzīs trīs trakus kubiešus, kuri visvairāk mīl mūziku un gatavi tajā dalīties ar ikvienu. Tā ir mūsu dzīve, tas ir tas, kāpēc mēs vispār dzīvojam. Katrā koncertā sniedzam skatītājiem visu, kas mums ir. Tādēļ var droši apgalvot, ka Rīgā būs vislabākais koncerts, kādu vien varam sniegt! Mūsu koncerti nekad nav vienādi, jo katrreiz cenšamies vēl kaut ko uzlabot, izdarīt citādāk, labāk. Es tiešām domāju, ka katrs nākamais mūsu koncerts ir labāks par iepriekšējo, un neredzu robežas šai attīstībai. Tādēļ cilvēkiem Rīgā būs iespēja izbaudīt situāciju, kad trīs traki vīri ar lielu aizrautību muzicē kopā un paši no sirds izbauda to, ko dara.
 
Ar jums kopā bieži uzstājas basists Felipe Kabrera Kardenass un bundzinieks Lukmils Perezs Herera.
Jā, divi fantastiski mūziķi, draugi, es pat teiktu – muzikālie brāļi. Mēs visi trīs tik tiešām esam kā īsti brāļi, kuri cits par citu rūpējas arī ārpus skatuves, taču šo saiti nevar nesajust arī tad, kad uzstājamies. Tas noteikti nāk par labu mūzikai, ko izpildām. Man nekad nav bijis mērķis būt tikai labam mūziķim. Es vispirms vēlos būt cilvēks, ar kuru var apmainīties domām un emocijām, just vēlmi būt draudzīgam un atvērtam. Bez tās mūzika būtu daudz atsvešinātāka.
 
Tas izklausās pēc kubiešu izpratnes un sajūtas par muzicēšanu vispār. Kubiešu mūzikai un arī kubiešu džezam ir spēcīgas tradīcijas. Kā tas izskatās šodien?
Situācija vairs nav tik viennozīmīga, kā tas bija agrāk. Ir mūziķu kopums, kas turpina rūpēties par kubiešu mūzikas saknēm. Ir cits kopums, kas arvien vairāk ietekmējas no citām kultūrām un mūzikas stiliem. Tas ir mazliet skumji, jo viņi arvien vairāk zaudē savu identitāti. Kopumā Kubā ir ļoti daudz mūzikas, taču šī dalīšanās kļūst arvien izteiktāka. Es pats sevi pieskaitu kopumam, kas turpina rūpēties par kubiešu muzikālo tradīciju. 
 
Ar to esat izaudzis jau kopš mazotnes, jo bērnību pavadījāt vēl astoņdesmito gadu Kubā. Kā jūs atceraties to laiku?
Tas bija brīnišķīgs! Es to uzskatu par vislabāko kubiešu mūzikas periodu. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un arī deviņdesmitajos gados cilvēki meklēja dažādus veidus kā būt oriģināliem, bet tieši kubiešu muzikālajā tradīcijā. Gaisā virmoja fankmūzikas un džeza ietekmes, bet tika izteikti saglabāta kubiešu tautas mūzikas sajūta. Šajā laikā tapa daudzas brīnišķīgas dziesmas un albumi. Mūsdienās daudzi vienkārši kopē, imitē citus mūzikas stilus, jo, pateicoties interneta ienākšanai mūsu dzīvēs, tas ir kļuvis daudz vienkāršāk, pieejamāk. Es piedzimu 1975. gadā, kad tādu iespēju vēl nebija, un mācījos no saviem brāļiem un vecākiem, kuri man iemācīja ļoti daudz brīnišķīgu dziesmu, ļāva iepazīt lielisku mūziku.
 
Var teikt, ka jūs jau piedzimāt mūzikā, jo visi ģimenes locekļi bija mūziķi. Tēvs – bundzinieks, māte – dziedātāja, brāļi – bundzinieks un pianists. Tā izklausās pēc gatavas grupas!
(Smejas). Jā, tā droši var apgalvot! Mēs dzīvojām ļoti mazos apartamentos Havanas pievārtē. Mums bija tikai viena guļamistaba. Lai trenētos mūzikā, mums bija jāpārbīda gulta. Mājās bija tikai vienas klavieres, tādēļ ar brāli trenējāmies uz pārmaiņām. Plus bija jāļauj trenēties arī otram brālim, kurš spēlēja bungas. Tas iemācīja koncentrēties, lai izmantotu atvēlēto laiku pēc iespējas lietderīgāk. Dažreiz mēs muzicējām visi kopā – tēvs spēlēja perkusijas, viens brālis – bungas, mēs ar otru brāli – klavieres, bet mamma dziedāja. Atceros to, kā burvīgu piedzīvojumu, skaistu laiku. Turklāt mēs spēlējām ļoti dažādu mūziku. Vienu dienu tās bija tradicionālās bolero dziesmas, citu dienu – džezs, vēl citu – rumba. Lieliska skola! 
 
Vai esat domājis, kā jūsu muzikālā karjera izskatītos, ja jūs būtu palicis pie bungām, nevis jau ļoti agrā vecumā pārslēdzies uz klavierspēli?
Labs jautājums! Godīgi sakot, neesmu radis atbildi. Varbūt es spēlētu rokmūziku vai hiphopu! Jūtos laimīgs, ka izvēlējos mācīties tieši klavieres, jo tajās ieliku arī visu enerģiju, ko pirms tam izlādēju pie bungām. Taču klavieres ir daudz sarežģītāks instruments un uz tā var apvienot gan melodijas, gan ritmu. 
 
Savā pirmajā džeza festivālā Havanā spēlējāt jau 15 gadu vecumā. Visticamāk bijāt diezgan nobijies, vai varbūt nē?
Biju, biju, ko tur slēpt. Noteikti biju laimīgs, jo tas manā dzīvē bija liels notikums, taču apzinājos, ka mani klausīsies īsti, zinoši klausītāji, kas nav tikai draugi no skolas vai radinieki. Ja klausītājiem nepatiks tas, ko daru, viņi var mani arī izsvilpt. Dažreiz jūties kaut kam gatavs, bet tā sanervozējies, ka viss sajūk, vairs neko neatceries un nesaproti. Sakoncentrējos, jo sapratu, ka šis ir brīdis, kad jāparāda sevi no vislabākās puses. Tagad vai nekad! Man izdevās, publikai patika, un tas kļuva par manu dzīvesveidu. Sapratu, ka patiesībā ir ļoti svarīgi sajust publiku, jo tad tu saproti, kas darbojas un kas nē. Pašu pirmo dziesmu tajā festivālā gan neatceros, jo biju ļoti sanervozējies, taču tad sapratu, ka publikai patīk, nomierinājos un sāku izbaudīt koncertēšanu. Tas ir ļoti svarīgi, sajust šo saikni. Bez tās patiesībā nav lielas jēgas kāpt uz skatuves. Mūzika nav tikai tehnika. Ir svarīgi ticēt tam, ko tu dari, un saprast, kāpēc tu to vispār dari. Tikai tad tu vari cīnīties par to, kam tici, un pierādīt sevi. Šis pirmais lielais koncerts patiesībā tiešām ir nozīmīgs punkts manā dzīvē, kad noticēju gan sev, gan tam, ka muzicēšana var būt mana dzīve. Kubā ir ļoti daudz labu pianistu. Čučo Valdess, Rubens Gonsaless, Lilī Martiness, Peručins, Emiliano Salvadors… Ļoti, ļoti lieliski pianisti! Visi izklausās ļoti tehniski, bet arī aizrautīgi, savu sirdi mūzikā ieliekoši. Tādēļ, lai pierādītu sevi šajā laukā, mūzikai jāatdod viss, kas vien tev ir. 
 
Kā jūs raksturotu savu pianista stilu? Tas šķiet diezgan atšķirīgs no kopējās skolas.
Man patīk pauzes. Uzskatu sevi par tādu kā minimālistu. Arī klusuma pauzēm ir nozīme, tās dod iespēju labāk izteikt sevi, savu būtību. Kā jau minēju, man mūzika nav tikai tehnikas demonstrēšana.
 
Uz lielās skatuves esat jau vairāk kā 30 gadus. Varbūt varat minēt vēl kādu spožu uzstāšanos, kas iespiedusies atmiņā.
Pirmo, protams, neaizmirsīšu nekad, taču es izceltu vēl vienu ļoti agrīnu uzstāšanos lielā džeza festivālā tepat Havanā. Daudzi bija ļoti skeptiski – kas tas par jaunekli parādījies? Kaut kāds students… Manas uzstāšanās beigās cilvēki jau dejoja, smaidīja, bija laimīgi. Es biju superlaimīgs. Taču, ko tur slēpt, vēl ilgu laiku mani koncerti nebija nekāds sold out. Pamazām, pamazām kļuvu arvien zināmāks, klausītāju kļuva arvien vairāk, taču tas nebija ātrs process, kas ir tikai normāli. Sāku arvien vairāk arī eksperimentēt, spēlēt elektroniskos instrumentus, izmantot semplerus. Publikai tas iepatikās, un man šis posms bija ļoti svarīgs. Ja runājam par vēlākiem koncertiem, tad es izceltu pirmo uzstāšanos kopā ar “Buena Vista Social Club”. Uzstāšanās kopā ar leģendāro dziedātāju Ibrahimu Fereru man bija kā pieskaršanās debesīm ar mūziku. Viņš mani iedrošināja un atbalstīja. Es varu apgalvot, ka par tādu mūziķi, kāds esmu tagad, kļuvu pateicoties savai ģimenei un Ibrahimam. Un kā vēl vienu īpašu koncertu es izceltu pirmo reizi, kad kopā ar Ibrahimu Fereru izpildījām bolero dziesmu programmu. Viņš jau sen gribēja realizēt šādu projektu un es kļuvu par tā māksliniecisko vadītāju, būdams arī visu aranžējumu autors. Atceros, ka pēc pirmā šā projekta koncerta bija stāvovācijas desmit minūšu garumā. Desmit minūšu! Pat nezinu, ko tur vēl piebilst…
 
“Buena Vista Social Club” atzīmē 25 gadu jubileju kopš leģendārā albuma iznākšanas. Deviņdesmito gadu beigās tas kļuva par pasaules bestselleru un no jauna iepazīstināja daudzus ar kubiešu mūziku. Izdots īpašs jubilejas izdevums, vai būs vēl kādi īpaši pasākumi?
Mēs apspriežam dažus pārsteigumus, bet pagaidām nedrīkstu par to neko plašāk stāstīt. Šis projekts ir brīnišķīgs un tam noteikti ir turpinājums, bet šobrīd man vēl diemžēl jābūt dikti noslēpumainam.
 
“Buena Vista Social Club” jums noteikti nozīmē daudz arī tāpēc, ka kļuvāt par regulāru projekta dalībnieku kā pianists. Dzirdēts, ka bijāt arī viens no mākslinieciskajiem vadītājiem.
Kļūšana par projekta pianistu bija ļoti pagodinoša un reizē skumja, jo man nācās aizvietot Rubenu Gonsalesu, kurš vairs nevarēja koncertēt. Taču tas noveda pie jau pieminētā bolero dziesmu projekta ar Ibrahimu Fereru, kas tika pasniegts kā
““Buena Vista Social Club” piedāvā Ibrahima Ferera boleros”, tādēļ mēdzu cilvēkiem teikt, ka biju mākslinieciskais direktors arī “Buena Vista Social Club”. Nav melots! 
 
Izskatās, ka vienmēr esat bijis muzikāli drosmīgs – jau agrīnā vecumā uzstājāties lielos džeza festivālos, tad sākāt sadarboties ar Kubas mūzikas dižgariem, bet pēcāk sākāt arvien vairāk eksperimentēt. Arī tagad jūsu mūziku patiesībā var nodēvēt par diezgan eklektisku, ne tikai tradīcijā balstītu. Kāpēc tāda izvēle?
Man patīk skaņas. Ja tu esi persona, kam patīk dažādas skaņas un esi arī mazliet traks, tad tev patīk eksperimentēt. Man patīk lauzt robežas. Tad iestājas pilnīga brīvība un es varu izmantot jebkādas šīs pasaules skaņas. To ir ļoti daudz. Nekad neesmu vēlējies būt tikai viena veida mūziķis. Es vienkārši esmu mūziķis, kurš jūtas ļoti, ļoti laimīgs, jo man ir iespēja radīt jaunas skaņas šajā pasaulē. Man patīk kombinēt arī ritmus un radīt jaunas vibrācijas. Ja tev ir iespēja darīt šīs lietas – kā var nedarīt?! Tā ir brīvība radīt brīnišķīgas lietas, kas pēc tam liek cilvēkiem dejot, raudāt vai smaidīt. Un tad šīs emocijas nonāk atpakaļ pie tevis. Vienmēr visiem draugiem, kuri nodarbojas ar mūziku, esmu teicis – esi mūziķis! Neesi džeza mūziķis vai klasiskās mūzikas izpildītājs. Esi mūziķis! Protams, ka tevi var ietekmēt tas vai cits konkrēts mūzikas žanrs, taču ir svarīgi palikt vienkārši mūziķim, kurš ir atvērts pasaulei, nevis sevī noslēdzies.
 
Izklausās lieliski, bet noteikti ne pēc vieglākā ceļa, kā darboties mūzikā.
Tas arī nav vienkārši. Kā jau teicu, jābūt arī mazliet trakam. Citādi tas nedarbosies.
 
Mūsdienās daudzi eksperimentē ierakstu studijās, jo tehnika ļauj izdarīt agrāk neiedomājamas, trakas lietas. Taču tad bieži vien rodas problēma ierakstīto pārnest uz koncertskatuvi. Kā jūs sabalansējat šīs divas pasaules?
Man galvenais ir saglabāt robežu, kur šīs divas pasaules joprojām satiekas. Kad strādāju studijā, turpinu domāt par uzstāšanos koncertos. Protams, ka studijā var radīt miljoniem jaunu skaņu, mūsdienu aparatūra to ļauj, bet man tas šķiet bīstami, jo tad koncertos nākas melot cilvēkiem, atskaņot jau ierakstītas skaņas. Tas galīgi nav man. Ja radu ko traku studijā, tad tikpat traki nāksies uzvesties arī koncertā. Un tas jau atkal prasa drosmi. Daudz vienkāršāk ir atrast savu komforta zonu un lieki neriskēt, bet man tas nav interesanti. Man patīk izaicinājumi.
 
Par ko ir jūsu dziesmu vārdi? Vai tie ir tikpat nozīmīgi kā mūzika, vai vairāk kā skaista piedeva?
Dziesmu vārdiem ir liela nozīme, jo tie tiešā veidā nonāk cilvēku sirdīs. Man ir svarīgi, lai vārdi liek aizdomāties. Parasti man dziesma ir kā konkrēts stāsts. Piemēram, dziesma, kas saucas “Cadenas” jeb “Ķēdes”. Tā vēsta par nepieciešamību nepadoties un vienmēr turpināt cīnīties par savu taisnību, par to, kam tiešām tici. Un par to, ka patiesībā nekad neesi viens pats. Kopā ar citiem līdzīgi domājošiem tu patiesībā vari panākt reālas pārmaiņas. Man ir svarīgi šādi vēstījumi, par kuriem cilvēki var aizdomāties. 
 
Jūsu jaunākā albuma “Yesun” nosaukums ir izveidots no divu jorubas reliģijas dieviešu vārdiem – jūras un upju dievietes. Kāds stāsts iekodēts šeit?
Kā jau minēju iepriekš, man patīk lauzt robežas. Tādēļ jorubas reliģijā man visvairāk patīk tieši šīs divas dievietes. Jūras un auglības dieviete Jemoja un upju un laimes dieviete Ošuna. Savā reliģijā esmu divu ūdeņu dēls – jūras un upju. Tādēļ vēlos, lai arī mana mūzika kļūst kā ūdens. Lai tā spēj nonākt jebkurā vietā. Tādēļ arī savienoju abu ūdens dieviešu vārdus sava mūzikas albuma nosaukumā.
 
No četriem pasaules pamatelementiem vistuvākais jums, tātad, ir ūdens.
Es teiktu, ka esmu tomēr ūdens un uguns sajaukums, jo mans tēvs reliģijā ir Šango, kas ir uguns un zibens dievs. Bet visticamāk esmu visu elementu sajaukums, ko var dzirdēt arī manā mūzikā.
 
Gaidīsim šo sajaukumu arī pie mums! Vai jums ir kāds padoms, kā drēgnajā ziemeļu rudenī labāk sagatavoties kubiešu sasildošajai mūzikai?
(Smejas). Es ieteiktu jebkurā situācijā klausīties pēc iespējas vairāk dažādas mūzikas. Arī kubiešu, protams, jo tajā ir daudz dzīvības un tā padara laimīgāku jūsu dvēseli. Esmu par to pārliecināts.
 
Biļetes uz Roberto Fonsekas trio koncertu 19. oktobrī pulksten 19.00 VEF Kultūras pilī vēl nopērkamas aula.lv.
 
Intervēja mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis.
 

< Atpakaļ uz aktualitātēm

Valsts kultūrkapitāla fonds Rīgas Dome Tele2 LIAA Embassy of Italy Aula Latvenergo Turkish Airlines