Septiņdesmito gadu skaņu ainavas atklājējs. Intervija ar Hosē Džeimsu

15.05.2024


Septiņdesmito gadu skaņu ainavas atklājējs. Intervija ar Hosē Džeimsu


Par hiphopa paaudzes džeza dziedātāju dēvētais Hosē Džeimss kopš debijas albuma “The Dreamer” izdošanas 2008. gadā uzskatāms par vienu no progresīvākajiem soulmūzikas māksliniekiem. Divpadsmitajā studijas albumā “1978” Džeimss turpina virzību mūsdienu soulmūzikas stilistikā, apvienojot dziļu mīlestību pret džezu un hiphopu ar lieliskām dziesmu rakstītāja un producēšanas prasmēm. 5. jūlijā jauno programmu dzirdēsim arī dzīvajā izpildījumā festivāla “Rīgas Ritmi” koncertā Rīgas Doma dārzā.
 
Albuma “1978” dziesmu programma vistiešāk uzrunās tādu soulmūzikas mākslinieku kā Kvinsijs Džonss, Stīvijs Vonders, Mārvins Gejs un Prinss daiļrades cienītājus, taču albumā netrūkst arī mūsdienu R’n’B noskaņas, ko palīdz radīt jauno zvaigžņu sastāvs, kas kopā ar Hosē uzstāsies arī festivālā. Sazinājāmies ar viņu vēl pirms ierašanās Rīgā.
 
Rīgā uzstāsies ar sava jaunā albuma “1978” programmu. Tas laikam allaž ir interesantāk arī pašam māksliniekam – pavērot, kā vēl nesen studijā izlolotās dziesmas uztver klausītāji koncertā!
Dažas dziesmas izpildīju jau “Botti at Sea” kruīza laikā, un tas bija lieliski. Cilvēki sajuta atmosfēru, dejoja un klausījās šo mūziku. Dziesmas dzīvajā izpildījumā trāpīja daudzos līmeņos: emocionāli, garīgi un fiziski. Tas bija skaisti.
 
Festivālā uzstāsies kopā ar īstu jauno zvaigžņu un arī “Grammy” balvu nominantu sastāvu – taustiņinstrumentālistu Čadu Selfu (Chad Selph), ģitāristu Markusu Mačado (Marcus Machado), basistu Deividu Ginjardu (David Ginyard) un bundzinieku Džerisu Jokliju (Jharis Yokley), kuri visi piedalījās arī albuma ierakstā. Tas noteikti krietni palīdz veiksmīgāk pārnest dziesmas no studijas uz skatuves?
Šī mūziķu paaudze ir tik īpaša, ka ir liels gods ar viņiem strādāt. Viņi visi ir labi apmācīti džezā, taču nejūtas ārpus komforta zonas neskaitāmos mūzikas stilos. R&B, pops, hiphops, fanks, roks – viņi ir īsti meistari! Man nekad nav problēmu pārcelt dziesmas no studijas uz skatuvi, jo nemēģinu neko reproducēt. Vienmēr meklēju kaut ko jaunu – man studijas versija ir tikai pirmā dziesmas versija, kas nepārtraukti attīstās.
 
Kā tu pats uztver jauno albumu, kāds ir tā koncepts?
Ballīte un politika. Manuprāt, tas apkopo septiņdesmito gadu garu. Cilvēkiem bija lieliska mode, un klubu kultūra arīdzan bija lieliska. Diskotēka bija karalis, un fanks bija super aizraujošs! No otras puses, bija daudzas svarīgas politiskās kustības, piemēram, kara izbeigšana Vjetnamā un Sieviešu atbrīvošanās kustība. Politiku mūzikā jaunā veidā sāka izpaust tādi mākslinieki kā Stīvijs Vonders un Mārvins Gejs. Turklāt tas bija pēdējais lielais grupu laikmets, kad mūzika tika ierakstīta vienā telpā, spēlējot visiem kopā. Viss šis gars ir jaunajā albumā.
 
“1978” ir jau divpadsmitais tavs albums. Ņemot vērā, ka neesi vēl sasniedzis pat 50 gadu vecumu, tas izklausās ļoti ražīgi!
Paldies! Es ceru, ka man būs dziļš katalogs kā māksliniekiem, kurus es apbrīnoju visvairāk. Piemēram, Džonam Koltreinam, Billijai Holidejai, Mārvinam Gejam un Mailsam Deivisam. Manuprāt, ir aizraujoši redzēt viņu attīstību gadu gaitā. Man liekas, ka kļūstu labāks kā producents, dziesmu autors un vokālists. Labākais vēl tikai būs!
 
Tevi mēdz dēvēt par hiphopa paaudzes džeza dziedātāju. Vai pats piekrīti šādam apzīmējumam?
Es pats izdomāju šo frāzi 2007. gadā, lai palīdzētu cilvēkiem saprast koncepciju. Mana paaudze bija pirmā, kas uzzināja par džezu no hiphopa sempliem, tāpēc mēs vienmēr esam skatījušies uz džezu kā uz mūsdienīgu lietu, nevis tikai repertuārā balstītu tradicionālu mākslas veidu. Domāju, ka savos darbos es nesu gan patieso džeza garu, gan hiphopa kultūru, un man tie noteikti ir saderīgi un saistīti mākslas veidi.
 
Tad tu sevi pieskaiti gan pie jaunajiem revolucionāriem, gan pie tradīcijas turpinātājiem?
Es pārstāvu abus. Jo, lai turpinātu džeza tradīciju, ir jāattīstās. Tā ir īstā džeza tradīcija.
 
Tev ir gan īru, gan panamiešu izcelsme. Vai tas kaut kā ietekmējis tavu muzikālo daiļradi vai izteikti esi amerikāņu soul, funk, hip-hop kultūras pārstāvis?
Es domāju, ka būt imigrantu bērnam ir viena no amerikāniskākajām lietām. Tā ir tikai mana teorija, bet es uzskatu, ka mana ritmiskā koncepcija nāk no manas afropanamiešu puses, bet mana dziedāšana nāk no īru puses. Billija Holideja bija pa pusei īriete, tāpēc tas varētu būt saistīti.
 
Vai Ņujorka ir vislabākā skatuve arī mūsdienu džezam?
Manuprāt, Ņujorka joprojām ir džeza mūziķu, studentu un profesionāļu izmēģinājuma vieta. Nevienai citai pilsētai nav tādas vēstures vai tādas vietas kā “Village Vanguard” vai Linkolna centra džeza skatuve. Es joprojām izvirzu Ņujorku pirmajā vietā, jo tā aptver visus stilus un paliek mūžīga katras jaunas mākslinieku paaudzes un viļņa laikā.
 
No kā visvairāk esi ietekmējies vecās skolas džezā, arī soulmūzikā?
No Billijas Holidejas, Neta “Kinga” Kola, Frenka Sinatras, Djūka Elingtona, Džona un Alises Koltreiniem, Čārlija Pārkera un Mailsa Deivisa.
 
Kādi ir tavi tuvākās nākotnes plāni? Vai pamazām briest jau 13. albums?
Jā! Es tieši šobrīd rakstu turpinājumu “1978”. Turpināšu strādāt septiņdesmito gadu beigu skaņu ainavā, lai radītu vismaz vēl vienu šādu albumu, un man ir vēl ko atklāt!
 
Intervēja Kaspars Zaviļeiskis
 

< Atpakaļ uz aktualitātēm

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 Adverts Laima Balticovo Audi