Perfekts koncerts bez jaudas

  Vai kādreiz esat dzirdējuši “Mother Falcon”? - Astoņpadsmitdaļīgu indi/folka barokpopa orķestri no Teksasas? Īsi raksturojot - pavisam pieradināts, melanholisks, pat pareizāk būtu, ar krietnu pārstilīguma devu apveltīts akadēmiski neakadēmisks projekts, kas bieži dzied melanholiskas dziesmiņas. Un reizēm... Reizēm visi instrumenti spēlē kopā un visi spēlētāji kopā dzied, un tā ir jauda, ko tik ļoti gribas sagaidīt, klausoties “Andromeda Mega Express Orchestra” (AMEO) koncertu Kongresu namā.

  Nevar noliegt, ka par Mother Falcon un AMEO jūsmo divas pilnīgi dažādas auditorijas, tomēr līdzība ir gan muzikālajā kompozīcijā, gan sastāvā, sajūtās paņemot pa druskai arī no citiem akadēmiskā popa izpildītājiem - Owen Pallet (ex. Final Fantasy), Victoire un kaut kādā laikmetīgā džeza mērā arī Jaga Jazzist ekspresīvās idejas. Protams, AMEO ir pārpārēm avangardiskāks, neparedzamāks, savā jomā unikāls un - reizē nedaudz pārakadēmisks. Pat mirkļos, kad liekas minimālistiskās musique concrete, chance music un ekspresionisma etīdes ir vismaz daļēji improvizētas, tomēr... Tomēr, nav. Sejā iezogas skumjš smaids, jo no šādas dzīvās apvienības gribētos gaidīt ne tikai “skaņu laboratoriju” ierakstos, bet arī uz skatuves, kur sintēze notiek skatītāju acu priekšā, nevis periodiski no partitūrām.

  Neskatoties uz to, koncerts ir precīzs, detalizēts un nostrādāts, tikpat precīzs un nopietns kā vācieša daba, lai gan kompozīciju starplaikos paspīd arī nedaudz humora. Bet dažreiz nopietnībā no rokām izslīd rotaļāšanās, pārspīlēšanas prieks, ko tik ļoti, ļoti gribas redzēt. AMEO nenospēlē, piemēram, vienu no jaudīgākajām melodijām – “Saturn Hoola Hoop” vai retro noskaņās ieturēto “Hektra Mumma Gulla”. Un vispār apdala lielisko pērnā gada albumu “Bum Bum” (pat “Rainbow Warrior” izpaliek bez savas trokšnu etīdes), uzstājoties ar melodijām un tēmām, kas ņemtas vai piestāv džezīgākajam, mazāk ekspresioniskajam 2009.gada “Take Off!” (lai gan tikai retais no mūziķiem izceļas ar džeza vakaram raksturīgu solo uznācienu).

  Vērtējot tieši pretēji - savādi liekas arī tas, ka 28.novembra vakarā AMEO pretēji gaidītajai izlādei izvairās vai pat baidās no klusuma mirkļiem, kas tik lieliski “Bum Bum” ierakstā kontrastē ar pārējo kalambūru. Kā pierādījums to vajadzībai Kongresu namā ir viens no šiem klusumiem kādas kompozīcijas izskaņā, kas, izņēmuma kārtā, baudāmi tiek papildināts ar kādu neizslēgta telefona signālu apmeklētāju rindās, AMEO skaņdarbu noslēdzot ar īsu “The Godfather” tēmas etīdi kā iestudēts - nejaušība mākslinieku stilā (AMEO diezgan bieži savās kompozīcijās iepin tēmas no slaveniem akadēmiskiem darbiem).

  Protams, visu cieņu Danielam Glacelam, kurš ne tikai piesaka orķestri un spēlē saksofonus, bet arī kaut vai tāpēc, ka viņš ir tiešām sakomponējis teju visas AMEO kompozīcijas. Tomēr šis stīvais teikums daudz vairāk iederētos albumu apskatos, atstājot pārējos, aizraujošos tekstus uzstāšanās aprakstam. Tomēr, ja koncerts ir tik nopietns, nenopietni atbildei dažbrīd nav vaļas vai jēgas.