Armands Znotiņš: Džezs no bandoneona līdz bigbendam

16/07/2014

Latvijas publikai jūlija pirmajā pusē, šķiet, iestājies pats karstākais koncertu apmeklējumu laiks, vienam aiz otra mijoties piedāvājumiem, no kuriem tiešām grūti atteikties. Tiklīdz Dzintaru koncertzālē izskanējuši pirmie festivāla "Artissimo" pasākumi ar "Concertgebouw" džeza orķestra un trompetista Roja Hārgrova uzstāšanos, tā festivālā "Rīgas Ritmi" meistarklases jau nomainījuši ne mazāk prominentu viesmākslinieku koncerti un Latvijas džeza mūziķu priekšnesumi, savukārt tiem uz karstām pēdām seko Jūrmalas džeza festivāls. Vēl smagākas dilemmas priekšā nonākuši cilvēki, kuru interešu lokā ietilpst arī akadēmiskā mūzika – bez ievērības nevar atstāt kaut vai tikai vienu "Kremerata Baltica" festivāla koncertu, tūlīt pēc tam Rīgā vēl nedzirdētus Glāsa, Maskata un Veinberga skaņdarbus nomaina Senās mūzikas festivāls ar Burkarda Valdisa "Pazudušo dēlu" un citām raritātēm, un kur tad vēl Pasaules koru olimpiāde. Tomēr kāda izvēle jāizdara ir, un ar prieku var teikt, ka festivāla "Rīgas Ritmi" koncerti Kongresu namā 2014. gada 4. un 5. jūlijā nepavisam nelika domāt, ka tajā laikā vislabāk būtu bijis atrasties Jūrmalā, Liepājā, Mežotnē vai Siguldā. Visas četras abos vakaros izskanējušās koncertprogrammas deva savu pienesumu jaunu džezam raksturīgu emocionālo un stilistisko rakursu atklāsmē, nevienam no priekšnesumiem neizceļoties pār otru kā galvas tiesu pārākam un katrā no tiem atrodot kaut ko oriģinālu, savdabīgu un vēl nebijušu. Turklāt šie koncerti atkal lika pārskatīt jēdziena "džezs" nozīmi un robežas, galu galā secinot, ka džezs kā vienots māksliniecisks koncepts vairās no klausītāja – brīžiem tas slēpjas aiz tradicionālās mūzikas izteiksmes līdzekļiem, citkārt uzvelk fusion, fanka un ārtroka masku, vēl kādā brīdī aizliek sev priekšā jau vismaz tūkstoš gadus pazīstamos virsrakstus "Kyrie eleison" vai "Sanctus", bet tīrā veidā nekur nav notverams. Un tajā pašā laikā – skaidrs, ka Kongresu namā dzirdētā mūzika tomēr saucama nevis, teiksim, par folkmūziku vai rokmūziku, bet gan par džezu.

Pirmais to apliecināja itāļu bandoneonists Daniēle di Bonaventūra, kura priekšnesums ļāva arī apjaust, ka pilnvērtīga koncertprogramma iespējama tikai ar viena paša bandoneona dalību, lieliski iztiekot bez, piemēram, sitaminstrumentu, ģitāras vai vokāla iesaistes, kas kopā veidotu jau jūtami konvencionālāku sastāvu. Pats mūziķis vēstīja – lai gan bandoneons mūsdienās tiek uztverts galvenokārt kā neatņemama Argentīnas tango sastāvdaļa, patiesībā šis instruments nebūt nav Astora Piacollas monopols – radies Vācijā liturģiskās mūzikas praksē, tas vēlāk migrējis uz romāņu zemēm un tikai pēc tam uz Dienvidameriku. Tādēļ arī nav pārsteigums, ka solista spēlētajā mūzikā – pārsvarā oriģināldarbos – izpaudās abi šīs mākslinieciskās ģenēzes elementi – koncertā varēja dzirdēt vairākus skaņdarbus ar garīgās mūzikas tematismu un tēlainību, kas kontrastēja ar Daniēles di Bonaventūras repertuāra pamatdaļu, kuras intonācijas sakņojās Vidusjūras baseina zemju tradicionālajā skaņumākslā.

Bandoneonista uzstāšanās pirmām kārtām priecēja ar mūziķa izkoptajām profesionālajām iemaņām – viņa pārvaldītais instruments skanēja harmoniski daudzkrāsaini, plūstošas kantilēnas mijās ar kaprīzu pasāžu vijumiem un spriegāku izteiksmi, un solists tāpat aicināja ieklausīties bandoneona plašajos dinamiskajos izvērsumos – no klusinātām gaismēnām līdz pat atklāti dramatiskam piesātinājumam. Turpretī par dabisku un individualizētu muzikālās gaumes izjūtu liecināja solista izvēlētie skaņdarbi, kuros džeza impulsivitāte un iepriekšneparedzamie pavērsieni tematiskā materiāla improvizatoriskajā izklāstā apvienojās ar tipiski itālisku skanējumu, kur priekšplānā izvirzījās gan lirisku dziedājumu fragmenti, gan dejiski motīvi, visam kopumā radot gaiša, poētiska valdzinājuma iespaidu. Tiesa, Daniēles di Bonaventūras koncerts no sākuma līdz galam vienīgi sajūsmu tomēr neizsauca – klausoties vienu skaņdarbu pēc otra, pakāpeniski nostiprinājās priekšstats, ka mūziķa pausto emociju un tēlu loks ir pilnībā atklāts jau pašā pirmajā numurā, pārējiem sekojot tikai kā "variācijām par tēmu". Tas nedaudz nogurdināja, jo kārta tiem skaņdarbiem, kas patiešām atraisījās no itāļu tradicionālās mūzikas definētajiem spēles noteikumiem un solista radošajām iecerēm par reliģisku izjūtu klātesamību mākslā, pienāca tikai koncerta noslēgumā – taču, neraugoties uz to, iepazīt šī "Rīgas Ritmu" viesmākslinieka spēli noteikti ir vērts.

Pavisam citu skaņu pasauli tajā pašā vakarā atklāja grupas "Jeff Lorber Fusion" priekšnesums, kurā pieredzējušais taustiņistrumentālists un komponists Džefs Lorbers muzicēja kopā ar kontrabasistu un ģitāristu Džimiju Haslipu, pūšaminstrumentālistu Ēriku Marientālu un bundzinieku Laionelu Kordjū. Šeit nu nevajadzēja garlaikoties ne uz brīdi, mūziķu enerģētiski piesātinātajam sniegumam suģestējot visa koncerta laikā, kur kā acīmredzamas kvalitātes izcēlās gan kvarteta dalībnieku noslīpētā meistarība, gan arī īpaši pārdomātā repertuāra izvēle. Kā zināms, džeza komponisti un atskaņotāji jau izsenis meklējuši ceļus, kā atjaunināt džeza izteiksmi un semantiku, un itin bieži risinājums rasts akadēmiskās mūzikas elementu izmantojumā, taču "Jeff Lorber Fusion" devušies pavisam citā virzienā – džeza sintēzē ar rokmūziku, un jāteic, ka viņu panākumi ir spīdoši. Saglabājot džezam raksturīgo improvizāciju, bet neregulāro un metriski izkliedēto ritma stihiju papildinot ar roka vētraino enerģiju, savukārt intonatīvā materiāla izveidē ierosmes gūstot gan no klasiskā džeza kanoniem, gan no fanka, ritmblūza un Latīņamerikas populārās mūzikas motīviem, Džefs Lorbers un viņa domubiedri radījuši izteikti oriģinālu mākslinieciskās domāšanas modeli, kura neatņemama sastāvdaļa ir krāšņs un pilnīgs skanējums, košām harmoniskām vertikālēm, aizrautīgam ritmam un melodiski intensīvām līnijām savijoties spilgtā un niansēm bagātā muzikālā audumā. Vēl jo tīkamāk, ka "Jeff Lorber Fusion" neaprobežojās ar dramatiski sakāpinātu vēstījumu vien – līdzās spraigām emocijām un vibrējošam kolorītam kvartets bija atradis vietu arī liriskas atelpas brīžiem, kuri savukārt izvērtās izsmalcinātas un niansēm bagātas fantāzijas plūdumā.

Ikkatrs no ansambļa dalībniekiem vērtējams kā profesionāli zinošs mākslinieks ar emocionāli plašu redzesloku, kura sniegums precīzi iekļāvās vienotā kopainā. Vienlīdz pārliecināja Džefa Lorbera pianistiskās dotības un stila izjūta, veikli pārslēdzoties no elektriskajiem taustiņinstrumentiem uz klavierēm un atpakaļ, Džimija Haslipa prasmes priekšnesumu harmoniskā un ritmiskā mugurkaula veidošanā un Laionela Kordjū spēles maniere, šim acīmredzami rokmūzikā trenētajam bundziniekam teicami iejūtoties līdz galam nedefinētajā spēles laukumā starp fusion un džezu – taču visvairāk uzrunāja Ērika Marientāla veikums. Šim multiinstrumentālistam nesagādāja nekādas grūtības koncerta gaitā nomainīt flautu pret saksofonu, bet saksofonu savukārt – pret klarneti, visu trīs instrumentu spēlē izpaužoties atraisītai virtuozitātei un izteiksmīgiem tembrāliem vaibstiem. Pilnībā pietiktu jau ar flautu vien, lai Ēriks Marientāls paliktu atmiņā kā sevišķi spožs un jūtīgs solomākslinieks, tādēļ tīri vai žēl, ka koncerta pirmās daļas opusiem, kuru stilistika raksturojama kā gluži neordinārs ārtroka un bībopa sakausējums, sekoja izteiksmē tradicionālāki skaņdarbi ar saksofona vai klarnetes iesaistīšanos, mūziķim atgriežoties pie flautas tikai koncerta izskaņā. Tomēr arī šādā salikumā sekot "Jeff Lorber Fusion" ceļojumam no viena ar džezu kaut attāli saistīta eksperimenta uz otru bija vairāk nekā saistoši, un var vienīgi paust cerību, ka šī grupa savus meklējumus kādreiz atkal turpinās arī Rīgā.

Ja reiz jau pierasts, ka džezu var spēlēt gan uz ērģelēm, gan uz vijoles, gan uz dūdām, nepārsteidz, ka atkal kāds mūziķis paplašinājis džeza instrumentāriju. 4. jūlijā uz Kongresu nama skatuves savas sekmes šajā ziņā demonstrēja bandoneonists Daniēle di Bonaventūra, savukārt 5. jūlijā – kolumbiešu arfists Edmārs Kastaņeda. Solista uzstāšanās bija gluži apžilbinoša – elektriski pastiprinātā stīgu instrumenta skanējumā varēja dzirdēt katru noti akrobātisko virāžu plūsmā, turklāt par Kastaņedas virtuozo spēles stilu liecināja arī prasme veidot harmoniski daudzslāņainu faktūru, kur līdzās tradicionāliem skaņveides paņēmieniem tika ņemta palīgā samplēšanas tehnika. Mūziķa sniegums vēstīja gan par spilgtu emocionalitāti, gan arī par augsta līmeņa profesionālo meistarību, tādēļ arī viņa spēlētā koncertprogramma izcēlās ar vienu aizraujošu brīdi pēc otra, kur kā negaidīts kontrasts parādījās arī neslēpti reliģiskas un kontemplatīvas noskaņas vienā no skaņdarbiem.

Par vienu no koncerta veiksmēm saucams tajā ietvertais repertuārs – tāpat kā Daniēle di Bonaventūra, arī Edmārs Kastaņeda savu programmu balstīja galvenokārt uz oriģināldarbiem, kas nenoliedzami saistīja ar visnotaļ individuālu māksliniecisko redzējumu un tīru, mirdzošu muzikālo kolorītu. Tomēr šeit slēpās arī klupšanas akmens – uz koncerta beigām mūziķa uzsvērti trauksmainā priekšnesuma radītās izjūtas kļuva nedaudz vienmuļas, un, ja itāļu bandoneonista spēle atstāja vēlmi pēc dzīvīgāka un spraigāka vēstījuma, tad ar kolumbiešu arfistu bija drīzāk pretēji – viņa uzstāšanos būtu tikai bagātinājuši vairāki ar intīmāku, personiskāku un klusinātāku izteiksmi apveltīti opusi. Šāda rakstura mūzika šoreiz palika krāšņu melodisko uzbrāzmojumu un dinamisko kāpinājumu ēnā, kas, protams, īpaši nemazināja solista radošā veikuma suģestējošo iespaidu – un, ja pēc viņa viesošanās Kongresu namā, kur publikas vidū gan jau bija arī viens otrs komponists, Latvijas akadēmiskās mūzikas jaundarbos pēkšņi būs vērojamas ārkārtīgi sarežģītas un izvērstas arfas partijas, atbildība par to nepārprotami būs jāuzņemas Edmāram Kastaņedam.

5. jūlija vakars un viss festivāla "Rīgas Ritmi" vasaras koncertu cikls noslēdzās ar trompetista Rendija Brekera un Latvijas Radio bigbenda priekšnesumu. Šāds fināls festivāla muzikāli daudzveidīgajām norisēm bija īsteni piemērots, jo tajā pārliecināja un lielā mērā aizrāva visi trīs galvenie koncerta parametri – kontrastaina, bagātīga un izsmalcināta programmas izvēle, izcila solista līdzdalība un respektējams bigbenda sniegums. Rendija Brekera kontā atrodas sešas "Grammy" balvas, un uzreiz jāteic, ka tās mūziķis ieguvis pelnīti – tik vijīgu, tembrāli skaistu un plūstošu trompetes un flīgelhorna spēli iespējams dzirdēt patiešām reti, un solista muzicēšana tuvinājās ideālam visos tās aspektos – plašā un vienlīdz piesātinātā emocionālajā diapazonā, precīzā un vērienīgā visdažādāko džeza virzienu iedzīvinājumā, izpratnē par izkoptu muzikālo gaumi un visaptverošā izteiksmes līdzekļu arsenālā. Papildu vērtību šis koncerts ieguva salīdzinājumā ar citas slavenības – Roja Hārgrova veikumu Dzintaru koncertzālē, ļaujot abus trompetistus iepazīt tikai ar pāris dienu atstatumu un lieku reizi secinot, ka viņu panākumi, kā jau ikkatram ievērojamam atskaņotājmāksliniekam, balstās uz spilgtu radošu individualitāti – Hārgrova impulsīvā un raksturā dinamizētā uzstāšanās kontrastēja ar Brekera izlīdzinātāko un noskaņās plastiskāko spēli – un tas, kurš no šiem mūziķiem uzrunā vairāk, tiešām ir atkarīgs vienīgi no paša klausītāja temperamenta.

Tāpat kā Dzintaru koncertzālē, arī Kongresu namā koncerta repertuārs bija veidots apbrīnojami prasmīgi, aptverot sevišķi izvērstu emocionālo strāvojumu un stilistisko paradigmu loku – atskaņojumos paustajām izjūtām gūstot gan līksmas vitalitātes, gan sapņaina lirisma raksturu, Rendijs Brekers un Latvijas Radio bigbends vienlīdz veiksmīgi pievērsās džezam Džona Koltreina, Teloniusa Monka un Čārlija Pārkera izpratnē, ritmiski brīvākai un harmoniski izaicinošākai muzicēšanai un, visbeidzot, eksperimentiem ar neuzkrītošu, taču nepārprotami jaušamu rokmūzikas un fanka piesitienu. Tiesa, ne viss šajā koncertā sanāca spīdoši – tiklīdz dialogā ar amerikāņu viesmākslinieku iesaistījās tāds profesionālis kā Gints Pabērzs (no kura daudz neatpalika arī pārējie saksofonisti), interpretācijas iezīmējās ar patiesu precizitāti un noslīpētību, taču dažbrīd nācās atskārst, ka visa bigbenda kā vienota ansambļa skanējums izklausās pārlieku blāvs, ļodzīgs un saguris, īsti netiekot līdzi Rendija Brekera muzicēšanas straujajām emocionālo impulsu maiņām un pārsteidzošajiem lēcieniem no vienas džezam piederīgas atklāsmes uz pavisam atšķirīgu. Lai gan patiesībā nav nekā būtiska, ko Radio bigbendam pārmest – tikai 2012. gadā atjaunotais ansamblis Kārļa Vanaga vadībā salīdzinājumā ar pirmajiem priekšnesumiem kļuvis saliedētāks un mākslinieciski viengabalaināks, nevairoties arī no tādiem radošiem uzdevumiem, kas prasa nopietnu pieredzi un ilgstošu saspēli starp dažādām bigbenda grupām. Tādēļ jādomā, ka līdzsvarotākās un spožākās Latvijas Radio bigbenda uzstāšanās vēl tikai gaidāmas – un vienlaikus jācer, ka Daniēles di Bonaventūras, Džefa Lorbera, Ērika Marientāla, Edmāra Kastaņedas un Rendija Brekera viesošanās "Rīgas Ritmos" kādā no nākamo gadu festivāliem turpināsies ar jaunām un tikpat saistošām koncertprogrammām.