Džezs Rīgā.

12/07/2017

"Rīgas Ritmi" organizētā programma – nedaudz citādāka nekā iepriekšējos gados; šoreiz starp koncertu norises vietām vairs nebija Kongresu nama, toties džeza mūzikas klausītājiem bija iespēja novērtēt to, ka Rīgas koncertzālēm ir pievienojusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāle, un pirmoreiz festivāla koncerti skanēja Rīgas Doma dārzā. 29. jūnijā te uzstājās brazīliešu ģitārists Jamandu Košta un kubiešu vokāliste Daime Arosena, gan publikai, gan pašiem māksliniekiem drosmīgi pārvarot nelabvēlīgos laikapstākļus, un jācer, ka Rīgas Doma dārzs džeza māksliniekus uzņems arī turpmākajos gados, kad varbūt nemaz nebūs nepieciešama festivāla organizatoru laipni sagādātā nojume.

Festivālam "Rīgas ritmi" ir pietiekami nopietna reputācija, lai publikai nevajadzētu raizēties par amatierisku atskaņotāju klātbūtni, tādēļ uz Rīgas Doma dārzu varēja droši doties arī tie, kam nebija saglabājušās nekādas miglainas atmiņas par Jamandu Koštas viesošanos 2009. gadā. Šoreiz brazīliešu ģitārista repertuārs ir atjaunināts, klāt nākusi cita noskaņu sfēra, citas intonācijas, bet būtība palikusi tā pati – Jamandu Košta joprojām spēj klausītājus aizraut ar spožu virtuozitāti un mākslinieka harismu un veselas koncertprogrammas laikā noturēt publikas uzmanību vienīgi ar ģitāras spēli, iztiekot bez citu instrumentālistu iesaistīšanas. Uzreiz gan jāpiebilst, ka ģitāra šeit palaikam tika izmantota arī kā perkusīvs instruments, savukārt, pienākot uzstāšanās emocionāli spilgtākajiem brīžiem, ģitāras skanējumam solists pievienoja arī balsi. Tiesa, stipri dūcošu un intonatīvi šaubīgu, bet tas jau nekas – šādos gadījumos galvenais ir priekšnesuma dabiskums un jūtu piepildījums.

Jamandu Koštas uzstāšanās sākums bija sevišķi aizraujošs – vienlīdz priecēja gan kolorīto pasāžu plūsmas un pilnskanīgie akordi, gan arī paša tematiskā materiāla dinamiskums, izteiksmība un krāšņā izjūtu gamma. Šeit arī varēja identificēt mūziķa pārstāvēto stilu – ņemot vērā ritma intensitāti un improvizācijas elementus, džezam te bija sava loma, taču tajā pašā laikā šķita: katra skaņdarba mākslinieciskā dramaturģija ir pirms tam rūpīgi izplānota, un šis apstāklis kopā ar priekšnesumā dzirdamo tematismu lika pieņemt domu par kāda atsevišķa, tikai Jamandu Koštam raksturīga izklaidējošās mūzikas subžanra esamību. Tur bija flamenko, tur bija samba, tur ievijās arī Eiropas tradicionālās mūzikas intonācijas un ritmi, un nepamanīts nepalika arī paša solista radošais pienesums, būtisku daļu viņa repertuāra veidojot oriģinālkompozīcijām. Jāteic, ka Jamandu Koštas koncerta pirmie divi numuri tā arī palika spilgtākie – pēc tam skanējuma aprises kļuva nostalģiskākas, elēģiskākas, skumjākas, pie sākuma līksmības vairs neatgriežoties, un vienlaikus diemžēl nonivelējās arī intonāciju loks. Iezīmīgāki tēli un akcenti parādījās reti, mūzikas plūdums līdz ar to zaudēja savu spriegumu, un priekšnesuma kopaina radīja iespaidu, ka solists pārlieku koncentrējas uz savu nenoliedzamo virtuozitāti. Bez šaubām, Jamandu Koštu bija prieks klausīties līdz pašām beigām, taču viņa uzstāšanās labākās īpašības neko nezaudētu, ja ģitārists tām klāt pievienotu papildu kontrastus un muzikālās domas dziļumu. Un vēl – šādā kontekstā interesanti būtu salīdzināt Jamandu Koštas koncertus ar kādu viņa albumu; jādomā, ka ieraksta formātā viņš saskāries ar nepieciešamību atrisināt vismaz daļu no iepriekšminētajām problēmām.

"Rīgas ritmu" 29. jūnija dubultkoncertā otrā uz skatuves kāpa Daime Arosena un viņu pavadošā grupa. Atšķirībā no brazīliešu ģitārista, kubiešu dziedātāja Latvijā viesojās pirmoreiz, un man nekas nebūtu pretī viņu klātienē dzirdēt arī turpmāk, jo šī uzstāšanās saistīja gan ar priekšnesuma profesionalitāti, gan ar mūzikas tēlainību un raksturu. Nevarētu teikt, ka Daimes Arosenas tembrs būtu tik individuāls, ka uzreiz paliktu atmiņā, taču viņas dziedājums pārliecināja ar vairākām citām būtiskām kvalitātēm – solistes balss skanēja skaidri un precīzi, tās plūdums ritēja dabiski un saliedēti, diapazons bija izlīdzināts, un kļuva skaidrs, ka viņai nav grūtību iejusties dažādās muzikālās noskaņās un stilistikā. Tādēļ arī Daimes Arosenas uzstāšanās izvērtās tik daudzveidīga – tās laikā klausītāji varēja sastapties ar etnomūziķes balss nepieradināto ekspresiju un džeza dziedātājas izsmalcināto nianšu spektru, ar lirisku intonāciju plastiskumu un košu dramatisku krāsu triepieniem, katram jaunam skaņdarbam atklājot kādu atšķirīgu rakursu. Šaubas neradās arī par solistes un instrumentālās grupas (trompete, kontrabass vai basģitāra, elektroniskie taustiņinstrumenti un perkusijas) radošo sapratni un katra atsevišķa mūziķa dotībām, un šīs mākslinieciskās sadarbības rezultāts ļāva definēt koncertā iepazīto stilistiku kā divu dažādu sfēru saplūsmi. No vienas puses, šo priekšnesumu varētu saukt gandrīz vai par etnodžezu, jo šeit dzirdamās intonācijas nepārprotami bija pārmantotas no vienlīdz arhaiskiem un eksotiskiem Āfrikas tradicionālās mūzikas slāņiem, Kubas skaņumākslā tām iegūstot jaunu slīpējumu un emocionālo ievirzi. No otras puses, jau iepriekšminētais instrumentārijs uzskatāmi liecināja par Daimes Arosenas un viņas līdzgaitnieku tuvību laikmetīgā džeza strāvām, iekļaujoties tajā kontekstā un pasaules izjūtā, kuru pārstāv arī Ēriks Trifāzs, Jans Garbareks un vēl citi meistari. Un atkal – būtu interesanti noskaidrot, kādus sasniegumus mūzikas vēstījuma pilnvērtīgā atklāsmē un dramaturģiskajā arhitektonikā Daime Arosena guvusi skaņu ierakstu formā.

Autors: Armands Znotiņš, 10.07.2017, Satori.lv