Dziedātāja Paloma Pradala: Flamenko tradīcija ir ļoti specifiska

Paloma Pradala (Paloma Pradal) ir nākusi no mākslinieku ģimenes – abi viņas vecāki, Vincente Pradals un Mona Arenas, ir dziedātāji, bet viņas brālis Rafaels Pradals ir talantīgs pianists. Palomas vectēvs ir gleznotājs Karloss Pradals. Pašu dziedātāju iedvesmo dižais spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka.

 

Flamenko mūzikas kontekstā svarīgi pieminēt arī to, ka Palomas tēvs ir spānis, bet mamma čigāniete, tāpēc droši var sacīt, ka flamenko ir Palomas asinīs jau kopš dzimšanas. Mākslinieciski dziedātāja realizējas arī citos stilos – hiphopā un elektronikā, bet 2018. gadā izdeva savu flamenko “stāstu” albumu “Rabia”, kura repertuāru šogad “Rīgas ritmos” izdziedāja arī Latvijas klausītājiem.

 

Savukārt  džeza ģitārists Sebastjens Žinjo (Sébastien Giniaux) ir sadarbojies arī ar mūsu dziedātāju Mariju Naumovu viņas albuma "Uz ilūziju tilta" radīšanā, komponējot Naumovai dziesmas ar latviešu dzejnieku Jāņa Petera un Kārļa Vērdiņa vārdiem.

 

Runājot par savu duetu, abi mūziķi slavē gan viens otra mākslinieciskās, gan cilvēciskās īpašības. Sebastjens saka, ka Palomai ir laba un dziļa mūzikas izjūta. Savukārt Paloma atzinīgi novērtē to, ka duets attīstās dabiski, bez liekām runām, un Sebastjens ir labs ceļabiedrs, kas nekrīt uz nerviem.

 

“Spānijā un Francijā flamenko tradīcija ir ļoti specifiska un nozīmīga, tāpēc svarīgi, lai tā arī šādā veidā turpinās," saka dziedātāja, kura stingri ievēro flamenko kanonu, kas nav rakstīts, bet gan mantots no paaudzes paaudzē kā mutvārdu kultūra.

 

Savas savdabības, izteiksmīga muzikālā rakstura un niansētās emocionālās estētiskas dēļ flamenko ir bijis saistošs daudzu dažādu stilu izpildītājiem kā džeza, tā arī populārajā mūzikā. Piemēram, šogad mūzikas festivālos visā pasaulē flamenko estētikai uzmanību pievērš spāņu dziedātāja Rosalia.

 

Jautāta par to, cik precīzi popmūzikā tiek interpretēta flamenko tradīcija, Paloma saka, ka caur popmūziku viņasprāt, nenotiek flamenko popularizēšana: “Rosalia rada cilvēkiem bez zināšanām par flamenko nepareizu priekšstatu par šo žanru. Viņa izmanto ar flamenko saistītu leksiku, kas rada iespaidu, ka tiek izpildīts flamenko, līdzīgi kā to dara Rodrigo un Gabriela (Rodrigo y Gabriela). To sauc par flamenko popu.”

 

Viņu papildina ģitārists Sebastjens Žinjo: “Popmūzikas pamatā ir vienkārši kodi un sistēma, kas visiem ir saprotama. Savukārt flamenko vai tradicionālajā etniskajā mūzikā, kas balstās uz citu, īpašu pieredzi, kas visiem nav zināma, līdz ar to mūzikas uztvere neveidojas tik ātri.

 

"Tradicionālā mūzika ir cieši saistīta ar pieredzi, ko var iegūt, uzaugot un dzīvojot konkrētā vietā un kultūrā. Flamenko ir kā dzīvesveids.”

 

Kāda ir džeza saikne ar flamenko? “Džezs pats par sevi ir kā valoda ar dažādām ietekmēm, un šis faktors atvieglo iespēju veidot saskarsmi ar daudz dažādiem stiliem, tajā skaitā flamenko,” saka Sebastians, piebilstot, ka vispirms ir jāzina tradīcija, lai to pēc tam varētu izjaukt un savienot pa savam.  

 

To, cik svarīga loma flamenko izpratnē ir kultūras vides pārzināšanai vai pat intuitīvai sajušanai, dziedātāja pieredzējusi, uzstājoties Kongo, kur klausītāji flamenko iepriekš nebija dzirdējuši. Daudzi flamenko priekšnesumu nesaprata, un tas nebija saistīts ar priekšnesuma kvalitāti, bet gan ar svešo vēstījumu. Tas varētu būt līdzīgi kā klasiskās mūzikas koncertā negaidīti iepazīstināt ar vislabākās kvalitātes smago metālu, spriež Paloma.

 

Jautāta, kā radīt saikni ar cilvēkiem, kuriem flamenko ir svešs, Paloma atbild: “Pašiem klausītājiem ir jājūt vēlme iepazīt kaut ko jaunu.” Arī viņa pati ir devusies uz Kongo tieši tāpēc, lai atklātu ko jaunu un iepriekš nedzirdētu, taču jāpieņem arī tas, ka ne vienmēr izdosies izveidot arī atgriezenisko saiti.

 

Autors: Aiga Leitholde, portāls LSM, 20.07.2019.