Pārsteidzošā mūzikas dvēsele

01/01/2013

Mūzikas cienītāji beidzot ir sagaidījuši vienu no gada jaukākajiem notikumiem - ir sācies festivāls "Rīgas Ritmi 2012" .

Tas, ka visai pievilcīgas mūzikas skaņas var "izdabūt" no dažādiem nemuzikāliem instrumentiem (sākot ar ūdens glāzēm un beidzot ar santehnikas ierīcēm), nav nekāds jaunums, bet šī vakara atklājums personīgi man bija tas, ka it kā no visai pazīstamiem un tradicionāliem instrumentiem var radīt visai neparastas skaņas. Nerunājot nemaz par to, ka spēlēt šos instrumentus var visai neparasti. Un Nila Vograma trio tieši to arī dara. Vispirms jau neparasta ir pati instrumentu kombinācija šajā sastāvā (trombons, elektriskās ērģeles un perkusijas). Kā lasāms festivāla materiālos, "šo instrumentu saspēle ir nedzirdēts instrumentu apvienojums džeza vēsturē". Kaut gan, domāju, neparasti tas šķiet tieši mūzikas speciālistiem un regulāriem klausītājiem, kuri zina kā ir parasti. Tiem, kas nav mūzikā tik pieredzējuši, var likties pilnīgi parasta šāda instrumentu apvienība. Ja jau tas viss skan tik dabiski, kāpēc ne. Laikam jau tā bieži ir cilvēku galvenā problēma, noteikt kaut ko kā normu un pēc tam šim pašu noteiktajam sekot. Savukārt, tie, kas iziet ārpus ierastajām robežām, atkarībā apkārtējās sabiedrības attīstības, izglītotības pakāpes, tiek dēvēti par trakajiem, velna kalpiem, dīvaiņiem vai ģēnijiem. "Rīgas Ritmu" publika noteikti izvēlās pēdējo apzīmējumu.

Koncerta otrajā daļā spēlēja izcilā japāņu pianiste Hiromi Uehara. Un viņas izpildījums vēl vairāk lika atkāpties no ierastajiem priekšstatiem par tradicionālā instrumenta skanējumu un vispār par paņēmieniem ar kādiem šo skanējumu rada. Ar nebēdnīgu matu pušķi uz galvas, zābaciņos rotātos ar leoparda printu kājās, melnā tērpā ar metāliskiem rāvējslēdzējiem "mazā japāniete", kā viņa pati sevi saucot (grūti iedomāties, kā gan citādi vispār japāņus varētu raksturot?), protams, neatgādina klasisko pianisti. Turklāt viņas izpildījuma maniere vispār ir tālu no klasikas. Kaut mūzikā galvenā it kā ir pati skaņa, ne tās iegūšanas veids, tomēr, domāju, šis ir tas gadījums, kad zaudētāji ir tie, kas neredz, kā šīs īpatnējās skaņas tiek iegūtas. Pieņemu, ka klausoties tikai ierakstu, vietām būtu visai grūti noticēt, ka skan tikai un vienīgi klavieres. Šeit atkal vietā būtu aizdomāties par mūzikas instrumentu klasifikācijas nosacītību. Klavieres- taustiņ- , sitam- vai stīgu instruments? Pat tas, ko jūs padomāsiet pirmajā brīdī - ar taustiņiem sit pa stīgām, visai maz spēs radīt priekšstatu par Hiromi izpildījumu. Mūziķe brīžiem spēlēja uz klavieru stīgām kā uz arfas un sita ar pirkstiem pa šķērssieniņām kā pa bungām. Nu, kaut ko tik atraktīvu un profesionālu tiešām nākas redzēt ne pārāk bieži. Taču tas vēl nebija viss. Klavierēm pavisam neraksturīgas skaņas japāniete radīja liekot uz stīgām, cik noprotams, garenas metāla plāksnītes, kas vibrējot, radīja kaut ko pavisam fantastisku. Īsāk sakot, tas patiešām ir tas gadījums, kad vienreiz dzirdēt, nevis septiņreiz lasīt. Patiesībā arī no zāles pamanīt visas šīs nianses ir visai sarežģīti, bet šajā gadījumā palīdz lielais ekrāns uz skatuves, kas tuvplānā parāda sīkākās nianses. Tas palīdz ieraudzīt pianistes neparasto pirkstu veiklību arī tradicionālā izpildījuma laikā. Māksliniece var ilgstoši ar vienu roku spēlējot vienveidīgas notis, ar otru veidot mainīgu, skrienošu fonu un otrādi. Spēlējot viņa pilnībā iegrimst mūzikā, dzīvo tai līdzi un zaudē tradicionālo japānisko atturību, kas atgriežas tikko izskanējusi pēdējā mūzikas skaņa.

"Cilvēku patiesā balss tiek pausta caur emocijām" - saka māksliniece, bet instrumentālajā mūzikā tā ir melodija, kura runā vārdu vietā. Melodija, ko rada cilvēks, ir viņa emocijas. Un šajā vakarā māksliniece bagātīgi dalījās ar savām slēptākajām emocijām. Un publika tās ar pateicību uzņēma. Aplausi nerima vairākas minūtes un pianiste spēlēja vēl un vēl. Šādi koncerti nojauc stereotipus un paplašina priekšstatu gan par mūzikas instrumenta, gan cilvēka spēju robežām.