Mūzika nav sporta sacensība jeb saruna ar „Medeski Martin & Wood”

10/07/2013


Mūzika nav sporta sacensība jeb saruna ar „Medeski Martin & Wood”


Kaspars Zaviļeiskis, Riga2014. Tas ir noticis – Rīgā koncertu sniegusi arī leģendārā kulta grupa no Ņujorkas „Medeski Martin & Wood”. Par to paldies jāsaka festivālam „Rīgas ritmi”, kas arī Dziesmu un deju svētku laikā spēja aizpildīt Kongresu nama zāli 5. jūlija vakarā, radot neaizmirstamu notikumu. Paturpinājām šo sajūtu ar interviju, uzaicinot MMW piedalīties arī mūsu portāla mākslinieciskajā projektā „Sajūtu siena”. Mākslinieku sajūsma par iespēju izpaust savu konkrētā brīža patīkami nogurušo pēckoncerta sajūtu ar krāsu redzama rakstam pievienotajā galerijā.

 

Kādas ir jūsu sajūtas uzreiz pēc koncerta – jūs esat noguruši, laimīgi, vai tas ir vēl kas cits?

Džons Medeskis (visu veidu taustiņinstrumenti, tostarp „Hammond B3” ērģeles): Laimīgi, noguruši…

Billijs Mārtins (bungas un perkusijas): Tas ir vēl kas cits.

Kriss Vuds (kontrabass, basģitāra): Tas noteikti ir vēl kaut kas cits.

Pēc katra koncerta sajūtas ir līdzīgas vai tomēr krasi atšķirīgas?

Billijs: Katrreiz ir atšķirīgas sajūtas.

Džons: Sajūtas ir ļoti dažādas. Gadās, kad esi ļoti neapmierināts, jo ir bijušas problēmas ar aparatūru, ar skaņu.

Billijs: Taču mainās jau arī pati mūzika, mainās skanējums. Mainās arī publika, mainās mūsu savstarpējā ķīmija.

Kriss: Mēs daudz ceļojam. Bieži koncerti ir katru dienu, tādēļ nākas ļoti daudz laika pavadīt ceļā. Kad esi nonācis kārtējā galapunktā, tu vēlies izpaust sevi. Dažreiz, ja ir problēmas ar skaņu, tu nevari „noķert” to īsto sajūtu. Tas ir ļoti kaitinoši, jo esi ceļojis visu dienu, lai nonāktu konkrētajā vietā un spēlētu cilvēkiem. Taču parasti viss ir lieliski. Arī šodien viss bija lieliski.

Billijs: Jā, es uz skatuves jutos kā mājās. Lai arī esi lidojis lielu attālumu, lai nonāktu šajā koncertā, un esi nonācis jaunā, svešā vietā, uz skatuves ir tā iespēja atkal sajusties mājīgi.

Kriss: Šis ir tāds ļoti dīvains darbs.

Billijs: Vēl es pieminētu to, ka skatuve ir arī iespēja komunicēt ar cilvēkiem dziļākā līmenī, nekā ikdienā ierasts.

 

Jums uz skatuves ir ļoti spēcīga saikne, to nevar nejust. Jūs jūtat arī publiku, vai esat iegrimuši paši savā pasaulē?

Džons: Dažreiz var just auditoriju, tu dzirdi, ka cilvēki aplaudē vai kā citādāk izrāda emocijas, taču pamatā tu nevari uz to reaģēt, lai neizjauktu šo spēcīgo savstarpējo saikni, kas mums ir koncerta laikā. Jūtam tādu ģenerālo sajūtu, kāda valda publikā, taču tas īpaši neizmaina to, ko darām. Tu nevari neietekmēties no mūzikas spēka, kas notiek tieši tad un tur.

Tā ir lieliska atšķirība džeza grupām no rokgrupām – jūs katru koncertu spēlējat citādāk, nevis atspēlējat vienādā veidā hitu pēc hita.

Džons: Jā, mēs kļūstam pilnīgi traki! Tas ir mūsu veids, kā atbrīvot enerģiju, totāli atbrīvoties.

Ko tu, Džon, dari ar tām ērģelēm uz skatuves – tas ir sekss vai matemātika?

Džons: Sekss.

Kriss: Es teiktu, ka tā ir seksuālā akrobātika!

Jūsu grupas skanējumu tiešām lielā mērā nosaka Hamonda ērģeļu neparastā skaņa, kas krietni atšķiras no ierastā šā instrumenta izmantojuma. Kā tu, Džon, atradi šo savu skanējumu?

Džons: Kā jau secinājām, – nodarbojoties ar to ar seksu!

Billijs: Tās taču ir ērģeles! (Vārdu spēle – ērģeles angliski ir „organ”).

Džons: Tas ir ļoti interesants instruments. Kad pirmoreiz to pamēģināju, uzreiz sapratu, ka tam ir pilnīgi citādāks skanējuma potenciāls, nekā biju iedomājies, klausoties, kā Hamondu spēlē citi. Sāku pētīt.

Jūsu skanējumu var atšķirt uzreiz – pamatīgs „grūvs”, Hamonda plosīšanās… It kā esat atraduši šo savu skaņu, bet mēdzat no tās arī aiziet ļoti tālu, avangarda virzienā. Kāpēc tā? Lai pašiem interesantāk? Jūs taču varētu vienkārši „grūvot” un katru nakti pavadīt laiku ballītē!

Džons: Jā, bet dzīve jau nav tikai ballīte. Tā ir daudz patīkamāka, kad jūties to nopelnījis!

Kriss: Tā ir sprieguma un tā atbrīvošanas lieta. Runa ir par kontrastiem. Par mūziku, ko nevar ievietot viena stila rāmjos. Tu vienkārši ļaujies mūzikai, un tā sanāk ļoti dažāda.

Billijs: Spēlējam dažādās vietās. Sajūtas pasaka priekšā, kāda mūzika tur vairāk iederas.

 

Galvenais „grūva” veidotājs grupā ir Billijs?

Džons: Jā!

Billijs: Tu nevari būt funky vecis, ja tev apkārt nav atbilstošu mūziķu. Tas nedarbojas.

Kriss: Skanējums prasa vairāk nekā viena cilvēka sajūtu. Piemēram, Džeimsam Braunam bija fantastisks ģitārists, saksofonists, bundzinieks… Tas rada spēcīgu kopumu, īsto sajūtu.

Tas ir jāmācās, un jūs, kā zināms, neskopojaties ar padomu jaunajiem mūziķiem, vadāt meistarklases. Džons paspēja vienu sniegt arī Rīgā!

Džons: Jā, mēs visi trīs esam arī skolotāji. Piecus gadus pat rīkojām savu „Nometni” („The Camp” Ņujorkas pievārtē). Tā notika vasarā un bija domāta dažāda vecuma mūziķiem, kuri jau sasnieguši zināmu pamatlīmeni.

Nākamgad gan „Nometnes” nebūs.

Džons: Diemžēl nebūs gan.

Jūs gribat to uzlabot un tad atkal atsākt?

Džons: Tieši tā!

Ko tieši nozīmē uzlabot vasaras mūzikas nometni, lai pašiem atkal būtu prieks par padarīto?

Džons: Primāri jau ir grūti to noorganizēt.

Billijs: Tas ir smags, laikietilpīgs darbs.

Džons: Ir nepieciešams daudz tehnikas, kas rada lielas izmaksas. Vienkārši vairs nevaram atļauties to darīt tādā līmenī, kā vēlamies. Ir jāizdomā labāka sistēma, kā cilvēki varētu iegūt stipendijas, lai talanti varētu piedalīties arī tad, ja viņiem nav daudz naudas. Tas ir galvenais, kas mums jāpārdomā.

 

Šī ir vēl viena lieliska atšķirība starp džeza mūziķiem un lielāko daļu popmūziķu – jūs braucat uz festivāliem, un tur parasti notiek arī meistarklases. Popfestivālos tādas prakses nav. Jūs ne tikai izklaidējat, bet arī izglītojat.

Billijs: Arī mācīšana ir radošs process. Tāds skolotājs, kurš neairē kopā ar saviem studentiem, ir slikts skolotājs. To var padarīt par lielisku piedzīvojumu, tu vari attīstīties arī pats.

Vai tas ir arī veids, kā atlasīt jaunos talantus, ar ko pēcāk veidot kopā jaunus projektus, jaunas grupas? Zināms, ka jums katram ir vairāki projekti arī ārpus MMW.

Billijs: Tas ir pilnīgi iespējams. Ja students ir uzcītīgs, tad var „izsisties” līdz skolotāja līmenim.

To, ka tev, Billij, patīk saspēlēties ar jaunākiem mūziķiem pierāda kaut vai lieliskais pērnā gada albums „Shimmy” kopā ar taustiņinstrumentālistu Vilu Bleidsu, kurš arī spēlē Hamonda ērģeles. Starp citu, vai Džons nav greizsirdīgs?

Džons: Nnn-ēē.

Billijs: Vils gan nebija mans students. Bet, jā, tas ir ļoti interesanti, un mēs joprojām uzspēlējam kopā. Džons gan droši vien to albumu nemaz nav dzirdējis!

Džons: Esmu gan, un man patīk! Vils ir lielisks. Mūzika jau nav sporta sacensība.

Billijs: Izņemot Džona gadījumā.

Džons: Noteikti! Šajā sacensībā jau esmu uzvarējis, tādēļ tam nav nozīmes. Ja nopietni, tad mūzika tiešām ļauj izpausties ikvienam, vietas pietiek visiem. Kad tu spēlē ar kādu kopā, attīsties, iemācies. Tādēļ mēs visi trīs labprāt uzspēlējam ar citiem mūziķiem, tas mūs it kā atver, un tad gan ir sajūta, ka atkal jānāk kopā, jo tā jūtamies vislabāk. Un tad mēs dalāmies ar jauniegūto pieredzi.

Billijs: Bet to sajūtu, kad spēlējam visi trīs kopā, nevar salīdzināt ne ar ko citu. Nekā tāda vienkārši nav!

Džons: Diemžēl šī ir daudzu lielu rokgrupu problēma. Rokmūziķi mēdz izmisīgi turēties viens pie otra un beigu beigās padara sevi par karikatūrām. Tev ir jāattīstās, jāspēj piedāvāt ko jaunu, jo cilvēki to ļoti labi pamana.

Jūs gan esat unikāli džeza sfērai, kur nu nepavisam nav raksturīgi tas, ka grupa spēlē kopā vairāk nekā 20 gadu!

Džons: Jā, tas tiešām ir neraksturīgi. Ar to tad arī lepojamies.

Tavs šā gada soloalbums „A Different Time”, Džon, mierīgā klavierskanējuma ziņā ļoti atšķiras gan no MMW, gan citiem jūsu blakusprojektiem. Kādēļ vēlējies tādu tagad radīt?

Džons: Vienkārši ņēmu un izdarīju! Tas uzradās pats no sevis.

Billijs: Tu nevari izvēlēties savu mazuli, kad tas uzrodas.

Džons: Re, kā viņš pateica!

Billijs: Tā Džons radoši jūtas šajā momentā.

Džons: Jā, bija sajūta, ka gribas iespēlēt kaut ko vienkāršu un maigu. Varbūt tas ir arī veids, kā izpaust savu dumpinieciskumu. Kad cilvēkiem šķiet, ka viņi beidzot ir sapratuši, ko es daru, pateikt – f… you, jūs joprojām nesaprotat! Ārkārtīgi dumpiniecisks un maigs ieraksts! Šādā perspektīvā tas ir īsts pankroka albums!!!

Visam pamatā joprojām sajūtas un izjūtas!

Džons: Protams, jo tā ir mūzika. Turklāt tai ir daudzi un dažādi slāņi. Ir tikai jāļauj tiem izpausties. Mēs arī kopā esam paveikuši tādas lietas, kas pirms tam šķita nereālas. Tas nav vienkārši, bet rada gandarījuma sajūtu.

 

Ja jau tik daudz runājam par sajūtām, tad uzaicinām jūs kā goda viesus piedalīties arī mūsu Eiropas kultūras galvaspilsētas portāla „Rīga 2014” mākslinieciskajā projektā „Sajūtu siena”, kurā jūsu šā brīža sajūta būs jāizteic ar krāsas triepienu!

Kriss: Ko, tiešā vārda nozīmē? Ejam!

 

Foto galerija, autors: Mārtiņš Otto:


http://riga2014.org/lat/gallery/foto/364-kulta-grupa-medeski-martin-wood-kongresu-nama#1


< Atpakaļ uz publikācijām

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 Adverts Laima Audi Best Music