Muzikālās brīvības stunda - Pat Metheny Unity Group

Džeza mūzika vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar brīvības ideju, apsēsta ar tās meklējumiem un  brīvības robežu pārdefinēšanu – sākot ar džeza pirmsākumiem, kad tam tika pārmests "vaļīgums" un cenšanās klausītājus izklaidēt, nevis garīgi bagātināt, beidzot ar frīdžeza atteikšanos no jebkādiem kompromisiem un nosacījumiem.  Džeza vēsturi iespējams rakstīt kā brīvības cīņu vai nacionālās atbrīvošanās kustības vēsturi – šo cīņu atblāzma ir jūtama joprojām gan klubu džeza "standartu" garlaikotajā iepriekšparedzamībā, gan respektablu džeza kompāniju balansēšanā uz komerciālas gaumes šaurā asmens, gan avangarda džeza izlūkvienību ziņojumos par sasniegtajiem un iznīcinātajiem tīrās, klasiskās, nopietnās un akadēmiskās mūzikas priekšposteņiem.

 

Bet vēl džezā ir noteikta "brīvlaisto" kategorija, kam sen vairs netiek piemērotas nekādas definīcijas un prasības. Tie ir mūziķi, kuru atvēziena platums ir lielāks par žanru un teoriju robežām. Tāds ir arī Pets Metīni – džeza ģitārists, kas izskatās pēc rokzvaigznes, spēlē kā Paganīni (uzrakstīju un sapratu, ka arī viņu uzvārdi izskan līdzīgi) un uzvedas kā cilvēks, kas izgudrojis laika mašīnu un tāpēc spēj izdzīvot un izdarīt to, ko citi nevarētu paspēt pat vairākās dzīvēs.

 

 

Pets Metīni ir spēlējis kopā ar neskaitāmiem ģeniāliem, leģendāriem un neatkārtojamiem mūziķiem – no Gerija Bērtona, Žako Pastoriusa, Orneta Koulmena un Pola Bleja līdz Džekam Skofīldam, Eberhardam Vēberam, Čikam Korea un Trilokam Gurtu. Viņš ir spēlējis Stīva Raiha un Džona Zorna skaņdarbus, sadarbojies ar poļu Eirovīzijas konkursa dalībnieci Annu Mariju Jopeku un kopā ar Deividu Boviju ierakstījis mūziku spiegu filmai. Taču iespaidīgākais un līdz galam neaptveramais viņa darbības lauks ir paša grupas veidošana, būvējot sev apkārt un uz skatuves vidi, kurā iespējams kaut uz brīdi uzburt savu, pilnīgi jaunu un neatkārtojamu pasauli. "Pat Metheny Trio", "Pat Metheny Group", "Pat Metheny Unity Band" un jaunākais projekts "Pat Metheny Unity Group" nav viena un tā paša kolektīva evolūcijas posmi, dažkārt tie ir pastāvējuši pamīšus vai vienlaicīgi. Meklējot jaunu ansambļa sastāvu un mūzikas kopradīšanas psiholoģisko vidi, Metīni liek mums saprast, ka saspēle džezā lielā mērā ir personību un talantu mozaīkas rezultāts, kur nejaušībai un veiksmei ir tikpat liela loma kā profesionalitātei un precizitātei.

 

 

Pēc jaunākā "Pat Metheny Unity Group" albuma "Kin <–>" ierakstīšanas tika nolemts nostiprināt tajā rastās veiksmes un atklājumus pasaules koncertturnejā – par spīti visai grūti pārvietojamiem "mehāniskās mūzikas" instrumentiem, kas iemiesoja sevī seno "orķestriona" (pašspēlējoša mūzikas rīka) ideju, grupa ieradās arī Latvijā un sniedza iespaidīgu muzikālās brīvības paraugstundu jau krietni vien izlepušajai pastāvīgajai festivāla "Rīgas Ritmi" publikai.

 

Koncertā nospēlējot četrus skaņdarbus no iepriekšējā repertuāra, viņi ķērās klāt pie "Kin <–>" programmas, kurā grupas pamatsastāvam (kontrabasistam Benam Viljamsam, saksofonistam Krisam Poteram un bundziniekam Antonio Sančesam) pievienojās taustiņinstrumentālists Džulio Karmasi un skatuves abās pusēs izvietotie mehāniskie mūzikas instrumenti, kuru klātbūtne netika ne pārāk uzsvērta, nedz arī pašmērķīgi ekspluatēta. Pets Metīni reti ir bijis nejauks, šķiet, tikai viens viņa albums (1994. gada "Zero Tolerance for Silence" ar eksperimentiem noise mūzikas virzienā) ir pamatīgi sarūgtinājis savus fanus. Daudzos solo albumos viņš ir bijis izteikti maigs un atmosfērisks, taču par fona mūziku to nekad nav bijis iespējams nosaukt – tās intonatīvā spriedze un melodiskais vēstījums vienmēr liek klausītāja uzmanībai atgriezties pie tā, kas notiek uz skatuves vai atskaņotāja skaļruņos. Rīgas koncerta spilgtākā īpatnība bija suģestējošs muzikālā audekla blīvums, kas itin viegli ieved klausītāju transam līdzīgā stāvoklī, satverot un aiznesot grūti kontrolējamā audiovizuālā ceļojumā. Šo sajūtu pastiprināja jaunajā albumā parādījušies minimālisma vai, pareizāk sakot, repetitatīvisma elementi, it īpaši skaņdarbā "On Day One" (ierakstā tas skan 15 minūtes, bet koncertā, šķiet, divreiz ilgāk), ar kuru programmas "oficiālā" daļa tika pabeigta, lai uz "bis" nospēlētu vien pāris publikai zināmus Peta Metīni hitus.