Festivāla “Rīgas Ritmi” džezaptauja: Ēriks Miezis

Šā gada festivālā “Rīgas Ritmi” no 3. līdz 6. jūlijam paralēli ārvalstu mūziķu koncertiem Rīgas Doma dārzā notiks arī Latvijas mūziķu uzstāšanās “Riga Jazz Lounge” viesnīcā “Radisson Blu Latvija”, “Fenikss Lounge” viesnīcā “Aston Hotel Riga” un “Jersika Stage” mākslas centrā “Noass”. Uz šīm skatuvēm koncertēs Matīsa Žilinska trio, Jūlijas Zakirovas kvartets, Elizabetas Lāces trio, Ellas Zīriņas trio, Indriķa Veitnera un Ērika Mieža kvartets, Vadima Dmitrijeva kvintets, Toma Rudzinska kvartets, Reinis Jaunais ar Ernu Daugavieti un Klāva Ābola kvintets. 

 

Šā gada festivāla māksliniekiem lūdzam atbildēt uz desmit reizē vienkāršiem un sarežģītiem “Rīgas Ritmu” džezaptaujas jautājumiem. Šoreiz atbild vibrofonists Ēriks Miezis, kurš kā jaunizveidotā latviešu/lietuviešu ansambļa “Indriķis Veitners / Ēriks Miezis Quartet” dalībnieks piedāvās festivālā cool jazz un third stream stilistikas programmu 5. jūlijā “Riga Jazz Lounge” viesnīcā “Radisson Blu Latvija” un 6. jūlijā “Jersika Stage” mākslas centrā “Noass”. 

 

Kas tavā dzīvē ir džezs un kā tu pie tā nonāci?

Manas attiecības ar mūziku galvenokārt veidojās skolu vidē. Savu mūzikas ceļu uzsāku piecu gadu vecumā, kad sāku apgūt klavierspēli. Džeza mūziku sāku klausīties 14 gadu vecumā, kad manā dzīvē ienāca sitaminstrumenti. Vēlāk, mācoties Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, ar improvizētu mūziku saskāros jau praktiski. Sadraudzējos ar džeza nodaļas audzēkņiem (pianistu Edgaru Cīruli un citiem) un atradu savu nišu džeza pasaulē – vibrofona spēli. Man pašam ir akadēmiskas mūzikas saknes. Formālu džeza izglītību ieguvu vien augstskolā, mācoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un pēc tam turpinot studijas Bāzeles Mūzikas akadēmijā Šveicē. Pirms tam tā bija diezgan intuitīva, bet mērķtiecīga pašmācība. Džezs man bija teritorija, kurā varēju izpaust un likt lietā savas stiprās puses – salīdzinoši attīstīto muzikālo dzirdi un vēlmi darboties radoši – gan komponēt, gan improvizēt.

 

Vai tev ir nojausma, kurp džezs īsti dodas?

Džeza mūzika strauji attīstās un tendences nepārtraukti mainās. Šos procesus veicina zibenīga informācijas apmaiņa un tehnoloģiju iespējas. Mūsdienās straumēšanas servisos varam acumirklī atrast un noklausīties praktiski jebko. Cilvēkiem ir iespējas patērēt saturu neierobežotā apjomā un izkopt ļoti individuālu mūzikas gaumi. Varam novērot, ka savu aktualitāti saglabā eksperimenti, radoši meklējumi un visdažādāko žanru sajaukums. Ir mākslinieki, kuri nepārtraukti cenšas pārsteigt klausītāju ar ko jaunu. Ir arī mūziķi, kuri vairāk pieturas pie tradicionālām vērtībām, rok dziļi vēstures lappusēs un izkopj kādu konkrētai stilistikai atbilstošu izteiksmes veidu. Visi var darīt, ko vēlas. Mākslinieka profesionālo veiksmi lielā mērā nosaka spēja sevi prezentēt, par sevi pastāstīt un sevi pārdot. Liela nozīme ir sociālajiem tīkliem un mārketingam.

 

Vai ir tāda Latvijas džeza skaņa?

Jau vairākus gadus darbojos kā vietējo džeza albumu recenzents dažādos masu medijos un nācies noklausīties praktiski visus ierakstus, kas pēdējo gadu laikā tapuši un publicēti. Kvalitatīvs skaņas ieraksts mūsdienās kļuvis par nesalīdzināmi pieejamāku procesu, nekā jebkad agrāk. Līdz ar to, par šo soli – ierakstīt un izdot albumus – izšķiras arvien vairāk mākslinieku arvien agrākā vecumā. Ņemot vērā manis jau iepriekš minētos faktorus par straumēšanas servisiem un informācijas pieejamību, varam redzēt, ka šobrīd notiek sprādziens, kas nenoliedzami attīsta un veido arī Latvijas džeza skaņu. Izcelt kādas vadošās tendences vai specifiskus, tikai Latvijas mūzikas videi raksturīgus izteiksmes līdzekļus man ir grūti. Latvijas džeza aina ir skaitliski neliela, taču ļoti raiba. Katrs šeit var atrast ko sirdij tuvu.

 

Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta?

To pašu, ko no jebkura cita kultūras notikuma vai mākslas darba – gūt emocijas, iedvesmu, piedzīvot katarsi. Vienu vairāk uzrunā skaņa, citu – vizuālais aspekts. Labu koncertu, manuprāt, raksturo vairāki faktori – ne tikai mūziķu performance, bet arī visi elementi, kas ir tai apkārt: tehniskie risinājumi, scenogrāfija, mākslinieku komunikācija ar auditoriju. Daudz kas atkarīgs arī no pašiem klausītājiem – viņu psiholoģiskā stāvokļa un spējas uztvert informāciju konkrētajā brīdī.

 

Kā panākt brīva lidojuma sajūtu uz skatuves?

Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša un neinteresanta. Ļoti labi jāsagatavojas – jāapgūst nošu materiāls, jāspēj tajā orientēties. Jābūt labā formā, tehniski sagatavotam. Šis viss ir ļoti liela daļa no veiksmes formulas. Pārējais ir ezotērika.

 

Vai tev vienmēr ir viegli mesties iekšā džeza saspēles virpulī un vai vienmēr ir viegli izkļūt no tā ārā un atgriezties reālajā pasaulē?

Pēc koncerta noejot no skatuves jāpaiet pāris minūtēm, lai “atietu”. Tāpat mentāla sagatavošanās koncertam notiek arī labu laiku pirms uzstāšanās. Piekrītu, ka tas tomēr ir īpašs apziņas stāvoklis. Šeit gan es īpaši neizdalītu džeza mūzikas situāciju kā kaut ko kardināli atšķirīgu. Ar līdzīgiem procesiem saskaras arī jebkurš cits performējošs mākslinieks, piemēram, aktieris vai sportists.

 

Kas ir dīvainākais, kas ar tevi noticis uzstāšanās laikā?

Atceros koncertu Krakovā, Polijā, kad man aizdegās perkusiju un vālīšu soma. Skatuves grīdā bija iebūvēts neliels prožektoriņš, kuru nebiju iepriekš pamanījis – tas tika ieslēgts tikai koncerta laikā. Biju nolicis somu sev blakus, lai nepieciešamības gadījumā varētu ko paķert. Izrādījās, ka neveiksmīgā kārtā somu biju novietojs tieši uz šī prožektora. Siltā gaisma somu sakarsēja, radot dūmus, deguma smaku un atstājot “zīmogu” – iededzinātu pleķi gaismekļa formā. Viss gan beidzās laimīgi. Situāciju laikus pamanīju un somu lietoju vēl šobaltdien.

 

Ar ko kopā tu vēlētos ierakstīt albumu vai vismaz uzdžemot?

Kad studēju Šveicē, man bija tas gods aizvadīt individuālas nodarbības un sesijas divatā ar izciliem mūziķiem – Jorge Rossy (sitaminstrumenti), Larry Grenadier (kontrabass), Aydin Esen (klavieres), Mark Turner (saksofons) un citiem. Šīs bija dzīvi mainošas pieredzes. Pedagogu sastāvā bija izcili pianisti: Malcolm Braff, Lester Menezes un Hans Feigenwinter. Būtu interesanti šos kungus atkal kaut kad satikt. Reiz Cīrihes lidostā satiku Chick Corea. Saņēmos drosmi un piegāju viņam klāt. Pāris minūtes parunājāmies un palūdzu autogrāfu. Žēl, ka tuvumā nebija klavieres – būtu jauki uzspēlēt.

 

Kur tu smelies iedvesmu jaunas mūzikas radīšanai?

Pamazām esmu sapratis, ka mani priekšnoteikumi veiksmīgam radošam procesam ir brīvs laiks, laba fiziskā veselība, stabils psiholoģiskais stāvoklis un piemēroti darba apstākļi –  telpas un mūzikas instrumenti. Vēlme radoši darboties un iedvesma mani pavadījusi vienmēr. Lielākais izaicinājums ir neļaut ārējiem un iekšējiem faktoriem to apslāpēt. Tā ir mana ikdienas cīņa.

 

Ar ko šogad jūlijā priecēsi vai pārsteigsi festivāla “Rīgas Ritmi” apmeklētājus?

Uzstāšos kvartetā kopā ar Indriķi Veitneru. Gada laikā kopīgi radījām jaunus skaņdarbus un marta mēnesī ieskaņojām plati “Jersika Records” izdevniecībā. Spēlēsim kaut ko no platē dzirdamā repertuāra, kā arī gatavosim ko jaunu. Paldies “Jersika Records” vadītājam Marekam Amerikam un Indriķim par iniciatīvu!