Par to zēnu, kas sit džeza bungas. Saruna ar Džeimisonu Rosu

18.06.2019


Par to zēnu, kas sit džeza bungas. Saruna ar Džeimisonu Rosu


Džeimisons Ross (Jamison Ross) ir 31 gadu vecs amerikāņu džeza dziedātājs un bundzinieks, kurš, kā viens no galvenajiem festivāla "Rīgas Ritmi" māksliniekiem, jau 4. jūlijā uzstāsies Rīgas Kongresu namā, kā arī pasniegs meistarklasi Latvijas Radio 1. studijā.

 

Sazinājāmies ar Džeimisonu māksliniekam vēl diezgan agrā Ņūorleānas rītā, taču pat tad viņa neizsīkstošā enerģija un vēlme izteikties gana plaši, emocionāli un draudzīgi bija acīmredzama. Viņš ir unikāls džeza mākslinieks, jo vienlaikus dzied un spēlē bungas, tādēļ vislabāk Džeimisona mūziku klausīties tieši koncertos, ko sarunā apstiprināja arī pats mākslinieks.

 

Tava pirmā muzikālā pieredze bija Floridā. Pastāsti, lūdzu, kā tu atceries turienes saulainās bērnības laiku un pirmos soļus mūzikā!

Jā, esmu no Džeksonvilas Floridā. Saku to bieži, jo visi vienmēr domā, ka esmu jau dzimis un audzis Ņūorleānā. Uzaugu mūziķu ģimenē. Mans vectēvs, mamma, tētis, onkuļi - visi spēlēja mūziku. Es nezināju, ka tas var būt arī darbs. Drīzāk kaut kas, ko visiem vienkārši patīk darīt. Iesākumā pat nesapratu, kāpēc būtu jāiet mūzikas skolā, jo tas šķita jocīgi. Mūzika bija visapkārt un es to vienkārši mīlēju. Kad izdomāju, ka tomēr vēlos mācīties mūzikas skolā un uztvert muzicēšanu nopietni, profesionāli, mamma darīja visu, lai es būtu pēc iespējas sagatavotāks. Tas tiešām nolika mani uz tās takas, pa kuru eju joprojām. Iemācījos izpaust sevi kā mākslinieks, smeļoties iedvesmu mūzikas mīlestībā.

 

Tava pirmā nopietnā mūzikas izglītība bija bakalaura studijas džezā Floridas Štata universitātē. Gana nopietns virziens.

Jā, izvēlējos džezu un arī komerciālo mūziku. Tas man palīzēja saprast gan to, kā ir būt džezmenim, gan to, kā darbojas mūzikas bizness. Studēju pie lieliskā Markusa Robertsa (Marcus Roberts, atzīts amerikāņu džeza pianists, komponists, aranžētājs, grupas līderis un pedagogs - red. piez.). Pēc četru gadu studijām Floridā uz pusotru gadu devos uz Ņujorku. Sāku tur apbružāt zobus īstajā džeza pasaulē. Pēc tam devos uz Ņūorleānu. Iemesls bija stipendijas iegūšana studijām Ņūorleānas Universitātē, kur pasniedza arī Eliss Marsaliss (Ellis Marsalis - leģendārs amerikāņu pianists un pedagogs, pasaulslaveno džeza pūšaminstrumentālistu - saksofonista Brenforda Marsalisa un trompetista Vintona Marsalisa - tēvs). Studēju kopā ar Džeisonu Marsalisu (džeza bundzinieks, Elisa jaunākais dēls). Došanās uz Ņūorleānu bija nopietns lēmums, jo divus mēnešus kā biju apprecējies un pēkšņi vairs nevēlējos dzīvot Ņujorkā. Kopā ar sievu pārcēlos uz Ņūorleānu, un tā es te dzīvoju jau deviņus gadus. Ieguvu maģistra grādu džeza mūzikā un pēc tam mana karjera gājusi tikai augšup.

 

Tava pirmā īstā skatuves pieredze bija kopā ar dziesminieci Karmenu Landiju (Carmen Lundy), kura tevi pamanīja, kad papildināji zināšanas arī Kenedija centrā Vašingtonā.

Jā! Tā tiešām bija mana pirmā īstā skatuves pieredze. Man bija tikai 19 gadu, piedalījos "Betty Carter's Jazz Ahead" jauno mūziķu apmācības programmā un Karmena izmeta frāzi - zini, es kādu dienu gribētu ar tevi sastrādāties. Momentāni devos uz tuvāko printēšanas veikalu uztaisīt vizītkarti. Atceros, ka uztaisīju zilas kartītes, devos pie viņas un lepni vienu pasniedzu.

 

Kas uz tās vizītkartes bija rakstīts? Džeimisons Ross, bundzinieks?

Džeimisons A. Ross! Man šķita, ka svarīgāk izskatās, ja pa vidu ir arī iniciālis. E-pasta adrese, telefona numurs un nodarbošanās - bundzinieks, perkusionists. Izdomāju, ka jāpieliek klāt arī otrs apzīmējums. Iedevu viņai to kartīti un viņa tiešām man piezvanīja. Piedāvāja piedalīties Eiropas turnejā. Man zibenīgi bija jātaisa pase. Braucām uz Krieviju, Ukrainu, Lielbritāniju un tā tālāk. Biju kā bez prāta - 19 gadi un dodos īstā turnejā pa pasauli ar Karmenu Landiju! Viņa man par mūziku iemācīja ļoti daudz. Ļāva saprast, kas mūzikas karjerā ir iespējams. Lai vēl labāk izprastu manu sajūsmu par notiekošo, jāpaskaidro, ka es uzaugu ļoti reliģiozā vidē. Mans vectēvs bija mācītājs, onkuļi bija mācītāji. Uzaugu, tā teikt, zem bībeles. Tādēļ Karmena bija kā no citas pasaules - nākusi no Floridas, bet daudzus gadus pavadījusi Ņujorkā kopā ar visiem lielākajiem vārdiem mūzikas pasaulē. Viņa man iedeva enerģiju un radošu brīvību būt tik dumpinieciskam, cik vien iespējams. Var teikt, ka uz pareizās takas mani nolika mamma, kura visādi atbalstīja vēlmi mācīties radošajā, mākslinieciskajā vidē, un Karmena ar savām zināšanām par mūzikas pasauli. 22 gadu vecumā jau jutos tai nobriedis.

 

Cik liela nozīme ir akadēmiskajai izglītībai mūzikā? Var taču arī ceļot pa pasauli, spēlējot kopā ar lieliem māksliniekiem un mācīties no viņiem. Tev sanācis iet abus ceļus.

Būšu godīgs. Domāju, ka tehniski un arī muzikāli mūziķim akadēmiskā izglītība nav pārāk nozīmīga. Taču tā ir ļoti svarīga saskarsmei ar cilvēkiem. Mentalitātei, spējai sevi pasniegt, sapratnei, ko cilvēki saka un kā uz to reaģēt. Man tas ir ļoti palīdzējis. Es saprotu cilvēkus, kas ir lielākais ieguvums no studijām. Arī uz skatuves varu justies brīvi un, sākot spēlēt skaņdarbu, doties gan pa labi, gan pa kreisi. Manī ir pārliecība, ka jūtu cilvēkus. Zinu, kā salauzt ledu, spēlējot dažādām auditorijām. Varbūt publika iepriekš nav dzirdējusi tāda veida mūziku un tā ir jāpasniedz viņiem saprotamāk, citādāk. Varbūt auditorijā pārsvarā ir veci cilvēki, kuriem arī jāspēlē citādāk. Varbūt publika ir ļoti izsmalcināta un zinoša, atkal tas pats. Lūk, to iemāca koledžā un augstskolā. Arī to, kā atrast kopīgu valodu ar dažādiem mūziķiem. Man patīk viss šis kopums. Visās niansēs varu atrast kaut ko sev.

 

Ja atgriežamies pie tavas jau gana spožās karjeras kāpnītēm, tad nākamais lielais solis bija uzvara 2012. gadā Thelonious Monk konkursā un līgums jau kā solomāksliniekam ar leģendāro izdevniecību "Concord Jazz".

Tieši tāda arī bija secība. Līgumu ar "Concord Jazz" noslēdzu pateicoties uzvarai bundzinieku konkursā. Tas bija ļoti liels notikums. Patiesībā tas ir manas sievas nopelns. Viņa piespieda mani ierakstīt demo konkursam. Negribīgi piekritu un beigu beigās uzvarēju. Trakums. Kam sekoja sadarbība ar "Concord Jazz". Man gan vajadzēja trīs gadus, lai izdotu debijas albumu. Iemesls bija tas, ka vēlējos dziedāt. Taču man vajadzēja pārliecināt leiblu, ka tā ir laba ideja, jo viņi taču bija parakstījuši līgumu ar bundzinieku. Tas bija sarežģīti. Man vajadzēja ierakstīt demo un tā tālāk. Taču beigu beigās albums tapa un tam bija milzu panākumi. Nosaukums "Jamison" tika izvēlēts tāpēc, ka tā plate tiešām ir par mani. Meklējumi, kas es esmu, kā esmu izaudzis mūzikā un ko esmu iemācījies gadu laikā. Džezā var iemīlēties. Es iemīlējos šajā mākslas formā, jo tā māca, kā radīt un izpaust sevi. Bet pāri tam visam bija zēns, kuram vienkārši patika spēlēt mūziku jebkādā iespējamā veidā. Mans pirmais albums ir tieši par to. Tajā ir bungu spēles un dziedāšanas saplūšana un autentiskuma meklējumi sevī. Un es tur kaut ko atradu. Tas palīdzēja sākt īsto mūzikas karjeru un kļūt par mākslinieku. Kopš tā laika cilvēki arī sagaida no manis, ka būšu īsts, ka pasniegšu īstas emocijas. Es arī nezinu nevienu citu veidu, kā muzicēt. Esmu pateicīgs "Concord Jazz", ka viņi tomēr ļāva man dziedāt. Rezultātā arī saņēmu "Grammy" nomināciju par gada labāko džeza vokāla albumu... Atceros, ka tiku nominēts vienā kategorijā ar Sesilu Maklorinu Salvantu (Cécile McLorin Salvant, amerikāņu džeza dziedātāja, kura togad ieguva šo balvu), kura man bija kā māsa. Kad ierakstīju albumu, mēs kopā devāmies tūrē. Braucām ar autobusu, kas nozīmē, ka mūziķi kļūst kā viena ģimene.

 

Albuma panākumi noteikti pacēla tevi kā mākslinieku jaunā līmenī.

Protams! Divus vai pat trīs gadus devos turnejā pa pasauli. Manas uzstāšanās kļuva ļoti pieprasītas, jo vienlaikus dziedu un spēlēju bungas. Daudzi to redz kā kaut ko tehniski sarežģītu, citiem tā vienkārši ir lieliska performance, citiem liekas, ka tādējādi pasniedzu savu mūziku īpaši dvēseliski. Katrs to uztver citādāk. Man tas ir bijis garš ceļojums. Īpaši Eiropā jutu, ka cilvēki manu mūziku uztver grūtāk. Būšu godīgs. Tā tūre bija 2016. gadā un Eiropā nākamreiz atgriezos tikai pagājušā gada oktobrī, kad uzstājāmies Berlīnē. Tagad došos uz Eiropu trešo reizi. Manu mūziku vislabāk ir izprast tieši koncertos, redzot, kā spēlēju. Tad viss iegūst citu jēgu.

 

Festivāls "Rīgas Ritmi" šogad svin džeza simtgadi Eiropā, tādēļ galvenais uzsvars ir tieši uz tā dzimtenes Ņūorleānas māksliniekiem. Tu esi viens no viņiem. Ņūorleāna tev kļuvusi par īsto pilsētu, kur dzīvot, vai arī tu varētu kaut kad pārcelties atpakaļ uz Ņujorku, vai kādu citu vietu?

Es varētu kaut kad pārcelties. Man ir meita un sieva. Sieva Ņūorleānā jūtas ļoti laimīga, viņa ir skolotāja. Mēs esam šajā pilsētā iedzīvojušies, jo pa īstam sākām šeit savu ģimeni. Tas ir īstais iemesls, kāpēc joprojām dzīvoju Ņūorleānā. Līdz ar manas karjeras augšupeju, Ņūorleānā uzstājos arvien retāk. Agrāk spēlēju ļoti daudz, taču tagad man tā vairāk ir vieta, kur kā pieaugušais dzīvoju mājā ar savu ģimeni. Tā ir kā bāzes vieta. Pilsēta mani mīl, to jūtu visapkārt, bet neesmu vairs tai tik piederīgs. Domāju, ka tad, kad meitai būs jāiet piektajā klasē, mēs varētu pārcelties uz citurieni. Varbūt pārcelsimies tuvāk mūsu citiem radiem, varbūt brauksim uz Losandželosu, varbūt uz Vašingtonu, taču godīgi sakot es varētu ļaut izvēlēties sievai. Man nu jau ir labi visur, jo tāpat daudz tūrēju pa pasauli. Tāpat mēdzu producēt ierakstus, varu darboties dažādās pasaules vietās. Galvenais ir tas, ka daru to, kas man tiešām patīk, un mana ģimene ir laimīga. Esmu fleksibls, gatavs pielāgoties dažādām vidēm.

 

Jauka vieta ir Rīga... Mums te patīk džezs. Ko sagaidīt no koncerta Rīgā?

Tas noteikti būs lieliski. Vedīšu sev līdzi spēcīgu grupu, ar kuru esmu labi saspēlējies. Spēlēsim dziesmas no abiem maniem albumiem, izpaudīsim sevi caur šo mūziku un, kā parasti to daru, atradīsim, kur katrs atrodas muzikāli. Vedīsim publiku dvēseliskā ceļojumā, kas liek sajusties labi un izklausās ļoti labi. Mēs paši spēlējot lieliski pavadām laiku. Es daudz dziedu, kas dažreiz cilvēkus pat pārsteidz, bet esmu dziedātājs, kurš arī spēlē bungas.

 

Tas patiesībā izklausās ļoti neparasti, jo džeza vēsturē nav daudz dziedošu bundzinieku. Ir bijis Badijs Ričs, Greidijs Teits, bet tas arī tomēr ir bijis citādāk.

Neviens nespēlēja bungas un nedziedāja vienlaikus! Esmu to izpētījis. Greidijs Teits ir viena no manām vislielākajām ietekmēm, man patika, ka viņš spēlēja ar ikvienu. Viņš bija arī ļoti talantīgs mūziķis, zināja, kā attīstīt savu karjeru, un viņam bija burvīga ģimene. Tā ir tāda dzīve, kādu loloju. Man arī izdevās viņu satikt, pirms viņš aizgāja taisaulē. Dziedāšanas un bungu spēlēšanas koncepts džezā vispār ir ļoti neparasts. Uzskatu, ka es turpinu dziedošo bundzinieku līniju, bet ar lielu džeza un improvizācijas ietekmi. Pamatā tam ir soul mūzika. Tā siltā skaņa, siltā funky ritma cilpa... Taču ar grupu arī svingojam un grūvojam, spektrs ir diezgan plašs. Viss ir ielikts kastē, kurā ikviens var saprast, ko īsti darām, un uzzināt kaut ko jaunu. Tā ir pamatjēga. Es uzskatu, ka labs priekšnesums ir tāds, kurā klausītājs tiek arī pārsteigts, nevis tikai noklausās visu, ko jau zina. Vēl ļoti svarīgi ir būt ar klausītājiem kopā tieši konkrētajā momentā un palikt šajā fokusā. To mēs noteikti darīsim arī Rīgā. Tiešām gaidu šo koncertu!

 

Tu esi ļoti labs stāstnieks, tādēļ nav šaubu, ka arī tavas meistarklases ir patiešām aizraujošas. Ko stāstīsi vai rādīsi meistarklasē Rīgā?

Es nekad neko neslēpju, tādēļ tādās reizēs stāstu dažādus noslēpumus, stāstus, dalos ar realitāti, jo mana pieredze mūzikas vidē ir jau gana liela. Man patīk dalīties savos novērojumos ar citiem cilvēkiem, lai palīdzētu viņiem izprast, kā ir dzīvot un strādāt radošā profesijā, kā turpināt meklēt, jo galu galā muzikālie meklējumi nekad neapstājas. Arī mūzika nekad neapstājas, nenoveco. Manai meitai ir pieci gadi un tagad viņai ir Mārvina Geja periods. Mēs caurām dienām klausāmies visus Mārvina Geja ierakstus. Esmu viņai iemācījis atpazīt, kad dzied Rejs Čārlzs, kad Mārvins Gejs un tā tālāk. Uzpildu viņas atmiņas banku, jo tas dzīvē noteikti noderēs. Es gan neesmu no tiem stingrākajiem tētiem, bet vēlos, lai mūzika ir ikdienā un lai bērni saprastu mūzikas vēsturi. Lai sajustu, ko mēs varam no tās iegūt. To stāstu arī meistarklasēs. Tāpat, kā ļoti vienkāršas lietas, kas nepieciešamas ikdienā - apzināšanās, koncentrēšanās. Tam visam ir nozīme. Mūzika un jebkura mākslas forma ir ļoti īpaša, jo, tajā iesaistoties, tā sāk parādīt tevi ikdienā. Tā parāda, kas tu esi, ko tu dari un kā tu vari darīt labāk. 

 

Ar Džeimisonu Rosu sarunājās mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis.


< Atpakaļ uz aktualitātēm

Valsts kultūrkapitāla fonds Latvijas Gāze Rīgas Dome Tele2 Adverts Laima Audi Best Music